.


we sliced his throat open
and left him to die -
i must protect her
for the sake of her daughter
if he ever did kill her
i would have to adopt her
but i have plans
great and small
none of which involve adopting her child
so i must protect her
for the sake of her daughter
if he ever did kill her
i'd have to adopt her

sasodīts, cik lieliski.


***
gads izklājies kā šaurs paklājs, taisns, ar iedaļām, taustās līdz novembrim, līdz decembrim taustās, kamēr atduras pats savā skaustā. nedēļas salipušas dienasgrāmatas lapās, vairs nevaru pat avīzi atplest, no mājas iziet nevaru, ēna piekaltusi tumsai, logs sienā karājas kā glezna, atrauts vaļā, izstiepis spārnus, stāvajā ielas krastā karājas. ap palodzi skalojas bālgana gaisma. ja līst, tad tālumā, un izskatās ka lietus stāv uz vietas kā dzelzs naglas, kas notur vietā horizontu. tomēr dažkārt pāris piles nobirst šeit, un var dzirdēt, kā debess nogurkst it kā izsalkumā. citreiz zemei seklā miegā noraustās kāds muskulis, un ir neliela zemestrīce. bet mums viss kārtībā, pārtiekam no mākoņu ziedkāpostiem, šņaucam zvaigznes, lai neaizmigtu, nēsājam sirdi kā blašķi zem plašķa un gaidām pie sarkanā saules luksofora, tupēdami tranšejā, kad beigsies apvāršņa ielenkums gaidām, kamēr ielā sētnieks sagrabina pēdējās lapas kā santīmus.


2.
tas vientuļo vilku bars, tie dzērāji, arlekīni, nabagi,
un tie, kas lamā debesis vārdos, kā ‘kupols’, ‘velve’, ‘sija’, ‘jums’, ‘sega’,
lai varētu patverties,
kad izmesti no bāra vai attapušies vieni kādā nomalē,
lai varētu palīst zem atvērtām debesīm kā zem galda, kur mākoņi
salipināti kā košļenes,
un kutināt papīru ar pildspalvu klusībā,
tie skaistie, tie izkāmējušie vilki,
uztrītiem grafīta ilkņiem,
noēduši man rokas līdz pleciem,
un es gribu tikai aplaudēt.

//ivars šteinbergs

he,
es jūtos labi!

pēdējos desmit gados taču ir noiets tik tāls ceļš. un man patīk, ko es esmu izdarījusi. un man ir vēl desmit, un tad vēl desmit, un varbūt vēl kādi desmit gadi vēl priekšā, kuros turpināt kaut ko darīt. pat tas, ka kaķis uzvēma spalvu kušķus uz matrača šobrīd nav tik svarīgi.
un pēc divām nedēļām būs vasara, un es aizbraukšu uz alsviķiem un būšu a green, green grasshopper. un uzrāpšos ābelē un neatbildēšu uz telefōna zvaniem, lai gan man tāpat neviens nezvana. sēdēšu uz klēts jumta un lasīšu kaut ko intelektuālu vai arī tieši otrādi - kādu cheesy mīlas romānu. grauzīšu šīpavasara skujas. mētāšu sunim zaļus ābolus. gulēšu ēniņā un klausīšos putnu dziesmās. skaļi dziedāšu, kad un kas ienāk prātā, jo tur nav kaimiņu un vispār neviena nav. sēdēšu uz skursteņa ar burbuļiem un gaidīšu saullēktu. un neviens nezinās, ko es daru, tikai es.
es sapratu, ka ļoti vienkārši var atrisināt problēmu, ka es gribētu, kaut ir vēl kāds tāds kā es, ar ko draudzēties. tieši šādi.

hah, atnācu uz lekciju 8.30, bet kārtējo reizi man acīmredzot ir izdevies kaut ko sajaukt, jo nevienā no iespējamajām telpām neviena nebija, ne pasniedzējas, ne kursabiedru. līdz bibliotēkas atvēršanai bija vēl pusotra stunda laika, līdz semināram, kurš bija nākamā reālā lieta, kurā jābūt - sešas stundas. un pat fakultātes kafejnīca vēl nebija vaļā. gāju meklēt vietu, kur paēst brokastis, un secināju, ka šitādi rīta laiki ir pilnīgi bezjēdzīgi, nekas no tā, kur es varētu/gribētu iet, nav vaļā, pamazām kļūst karsts, visur sejā spīd pārāk spoža gaisma, un es šo laiku būtu varējusi pavadīt guļot. bet tai pat laikā es īsti nespēju par to justies slikti, jo četrarpus stundas bibliotēkā ir jauka lieta, ko gaidīt. tad es paēdu zupu un salātus čilipicā (jo tā bija vienīgā vieta, neskaitot maķīti un mārtiņa beķereju (kur neņem kartes), kas bija vaļā) un atnācu uz bibliotēku, te mani apbēdināja fakts, ka datōrs man neļauj skatīt lietas, kas ir manā zibatmiņā, jo es, redz, neesmu administatōrs, bet tas nekas, visu var atrisināt, viss tiek risināts, viss ir burvīgi. tagad es ļoti koncentrēšos un būšu diženi produktīva, jo man gluži vienkārši nav nekā cita, ko darīt. long live such fails! ^^

šodien jau esmu pāršķirstījusi tik daudz lielisku grāmatu par dzimtes jautājumiem, ka pilnīgi vai rodas sajūta, ka par kaut ko šitādu jāraksta man bakalaura darbs nākamgad. par kaut kādām tur vēža pacientēm ar amputētām krūtīm vai kaut kādu ķermeņa prakšu konstrukciju mazām meitenēm vai vēlnezko. jebko, kur es varētu lasīt visas tās feministu grāmatas un tad piekrist, tad šokēties, tad kritizēt, lai man rastos milzīgs apjoms, ko atcerēties un citēt visos iespējamajos gadījumos. vakar jau mammu nošokēju, ka tad, kad viņa man iedeva ārsta nosūtījumu un es sašutu, ka nevaru salasīt, kas tur rakstīts, un viņa teica, ka man taču tas nav svarīgi un nav jāsaprot, izspļāvu pretī, ka šitais ir sociāli konstruēts priekšstats, kas padara visa veida medicīniskās zināšanas par elitārām un izolētām medicīnas praktizētāju lokā, ka man ir tiesības varēt izlasīt savu nosūtījumu un atrast visu informāciju, kuru gribu, nevis akli uzticēties kaut kādam priviliģētam, "maģisko" zināšanu apgādātam dakterim
pēc tā mamma teica, ka mana izglītības programma esot bīstama

lol, izpildot LU studēšanai piemērot jomu testu, viens no man piedāvātajiem saistītajiem variantiem bija "matemātiķis-statistiķis", lai gan es visur cītīgi atzīmēju, ka matemātika man nepatika. kopumā tests man izmeta šādas "atbilstošās jomas" (pretalfabētiskā secībā :D) -

Atbilstošā joma: Tiesību zinātne
Atbilstošās jomas: Socioloģija un antropoloģija
Atbilstošā joma: Psiholoģija
Atbilstošā joma: Komunikācija


bet testa caurredzamība bija visai kaitinoša, kā arī pirmajā daļā man uz praktiski visiem jautājumiem bija jāatbild ar "jā", jo es taču neteikšu, ka mani neinteresē kopsakarības dabā vai visādas citādas lietas, jo mani viss kas interesē. (vienīgais, ko es noraidīju pilnībā, šķiet, biaj vēsture. par to gan es teicu, ka man neinteresē. bet tas jau arī tāds strīdīgs jautājums, ko nu kurš saprot ar vēsturi.) bet tas nenozīmē, ka man tas viss būtu jāstudē. tiesību zinātne, ko neteiksi. Leldīte juriste, hahah.