pizģec, dzejas pasākumi ftw. pēc tam mājās netīšām atslēdzos pie ieslēgta datōra, izdzērusi visu atlikušo tīrkultūru.



pasākumā bija tāds creepy vīrietis einārs (attēlā - sirmais vīrietis tieši blakus eduardam veidenbaumam), kurš gan ļoti skaisti spēlēja ģitāru, bet by god, cik viņš bija savāds un iejaucās visās iespējamajās sarunās ar kaut kādiem stāstiem iz viņa dzīves, kas pat ne vienmēr bija ļoti saistīti ar tēmu. tas pats par sevi nebūtu nekas traks, jautri un informatīvi, protams, bet viņam bija tāds caurpieres skatiens, it kā viņš gribētu mani apēst, bet nevis tādā seksīgā veidā, bet vienkārši tā kā kaut kāds vilks, kurš skatās uz dzīvnieciņu, kuram tūlīt pārgrauzīs rīkli. vēl viņš man vairākkārt teica, ka es piestāvu rabarberiem. un ka viņš man atļaujot lasīt dzeju (to gan tikai vienreiz, bet tas man šķita īpaši absurdi, jo kā gan viņš vai kāds cits varētu man aizliegt to darīt? tā es arī pateicu, un tad viņš palika domīgs un aizgāja lūkoties gleznā). vēl viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas aiztiek citus, kad ar viņiem runā - nu tur, uzliek roku man uz pleca, muguras, etc, vienkārši pretīgi. man riebjas tādas lietas no cilvēkiem, kuri nav kaut kādi man ļoti tuvi un kurus es negribētu aiztikt. hell, man pat lielākoties nepatīk, kad mana mamma tā dara.

dzejas pasākuma lielākais sasniegums gan bija ivars šteinbergs. es zināju, ka šis jauneklis raksta lietas un zināju, ka viņš ir iļjas labākais draugs vai kaut kā tā, studē baltu filolōģiju, atcerējos, ka viņš spēlēja savulaik arī acid rain, zināju, kāds viņš izskatās, bet es nezināju, ka viņš ir viens no vislieliskākajiem dzejoļu cilvēkiem tajā nosacītajā "paaudzē", kurā mēs visi te ietilpstam. sasodīts, viņa teksti man patika labāk par manējiem! to gan es varētu mēģināt norakstīt uz faktu, ka man ir liela deva paškritikas un viņējos es esmu tikai dzirdējusi, ne lasījusi, un lasīja viņš arī patīkami izteiksmīgi. bet man ir aizdomas, ka patiesībā tas ir saistīts ar faktu, ka viņš vienkārši ir ekstra talantēts. jo jāatzīst, ka tas, ko viņš tur lasīja kalāčos, bija iespaidojošāk nekā iepriekš ar sajūsmu minētā kolēģa jāņa grāmatas atklāšana. man ļoti patīk 'virve' un es zinu, ka tur viss ir quality stuff, bet tas neatstāja mani ar atkārušos žokli. varbūt tāpēc, ka tas nebija pārsteigums, var jau būt, bet man vienalga, man patīk sajūsma. tagad es gaidīšu, vai viņš pildīs solījumu man atsūtīt vēl kaut ko, un tad varēs redzēt, kā mainīsies vai nemainīsies mans viedoklis par šīs persōnas dzeju.

tikai žēl gan, ka šogad uz pasākumu nebija atnācis foršais suns no pagājušā gada.

“Sievietes ar lielu galvu ir valdīšanas un varas kārīgas. Jāizvēlas sieviete, kura galvu tura godprātīgi un daiļi, kurai kupli, gari, mīksti, kastaņu brūni mati. Tādas sievietes ir lēnprātīgas un ar stipru dabu. Bet arī skaistās gaišgalvītes nav smādējamas, jo viņu galvenās īpašības ir saticība, saprātība, patmīlība un padevība. Brūni un melni mati liecina no labām gara dāvanām, dedzības un jautrības; turpretim tumšgalvītes ar patumšām acīm un patumšu seju ir nevaldāmas, ķildīgas un patvarīgas. Sarkanmatainām sievietēm ļoti reti gadās skaisti bērni.
Gaišgalvītēm ir pa lielai daļai zilas, tumšgalvītēm melnas vaj brūnas acis. Acis ir dvēseles spogulis, tāpēc jāraugās pēc spulgošām, dedzīgām acīm, kas pie tam izrāda piemīlību un godprātību. [..]
Sievietei vajaga būt mazai rožusārtai mutītei; bālas lūpas, sevišķi, ja tās nav cieši slēgtas, kā arī bāla zobu gaļa ir allaž iekšķīgas neveselības zīmes. [..]
Iegarens, gluds ģīmis, bez kādiem sabojājumiem ir visgalvenākā lieta pie sieviešu skaistuma. Uz priekšu stāvošs smakris un stipri ģīmja vaibsti atkal ļoti skādē skaistumam. Pa daudz garš kaklis, īpaši, ja viņš ir liess un dzīslains, acīm ļoti nepatīkams; bet pavisam riebīgi izskatās, ja iekrāsojoties kakla dzīslas uzpampst, kas pazīmē ātrsirdīgu un dusmīgu sievu. Sieviete ar šaurām krūtīm, uz priekšu stāvošiem pleciem un gūžām nespēj radīt skaistus bērnus un tādai grūta dzemdēšana. Plakans, iespiests vēders rada sliktu sagremošanas un mazu radīšanas spēju; tādēļ jāizrauga slaika, apaļi noauguse sieviete ar platām gūžām, stirpām ciskām, pilnām, augstām krūtīm un daiļi noaugušām rokām un kājām. Sieviete nedrīkst būt par daudz liela, jo tad viņa neizskatās smuka un tādām arī grūta dzemdēšana; bet arī par mazu nedrīkst būt, jo tad bieži atgadās kropli bērni. [..]
…pie sieviešu skaistuma it sevišķi pieskaitāma maza, daiļa, apaļa kājiņa, kas skaistai sievietei nekad nedrīkst trūkt; ja nu tai ir pievienots slaiks, apaļš stāvs, daiļš patīkams ģīmis, veikla, godprātīga izturēšanās, tiklība, lēnprātība un arī jautrība, tad varam sacīt, ka tā patiesi ir skaista sieviete.”

Laross. Dr., Burkalns A. Cilvēks un viņa dzimums. – R., 1892. – 28., 29. lpp.

"However, notwithstanding some significant theoretical differences,
these feminist critiques concur in seeing the feminine as being produced through
its effacement within the masculine discursive or symbolic order. In the words of
Derrida, ‘there is no such thing as a woman’ (1979, quoted in Feder and Zakin,
1997: 46), woman seems to be the ‘no-thing beyond the text’, a nothingness that
has no place in reality (Cornell, 1991).
[..]
gender identity is performed (and thus has no ‘essence’) through inscriptions on the
body; what I am suggesting in the following discussion is that these inscriptions
do their work of gendering by inflicting pain."

//VALÉRIE FOURNIER, Fleshing out Gender: Crafting Gender Identity on Women’s Bodies

"Who, given the choice, would really opt to menstruate, invite the monthly haemorrhage – a
reminder that the body is nothing but a bag of blood, liable to seep or spatter at any moment. . . .
One day I will be thin enough. Just the bones, no disfiguring flesh, just the pure, clear shape of
me. Bones. That is what we are, after all, what we’re made of, and everything else is storage,
deposit, waste. Strip it away. (Shute, 1992; quoted in Malson, 1997: 239)"