tad, kad izpūš noziedējušu pieneni lēnā vējā un tās mazās izpletņlietiņas lēnām, lēnām slīd apkārt, es gribu, lai es varētu apstāties tajā mirklī uz kādu ilgāku laiku, kaut kur viņu saglabāt, tas ir tik skaisti, tik skaisti, tik skaisti. es īsti nesaprotu, kā cilvēki var nejūsmot par visu to lielisko daili, kas dzīvojas mums visapkārt, it kā jau ar prātu tā intelektuāli es to spēju saprast, bet tādā emōciju līmenī man tas liekas neticami un gandrīz kā kaut kāds abomination, kā everybody-poops-and-if-they-don't-they're-an-android-and-should-be-destroyed , tikai ne gluži, nevajag iznīcināt. kāpēc skolās bērniem nemāca, ka sajūsmināties ir labi, un tad izaug tādi noskumuši un stresaini pieaugušie, tas ir skumji



un
tas atgādināja arī -


**

pieneņu pūkas
ar sēkliņu izpletņiem
sēkliniekos

gribi vai negribi
tu esi dārznieks
tēti

"400. gads. Indijas metalurgi netālu no Deli uzslien septiņus metrus augstu dzelzs stabu. tas ir izturējis visus korozijas uzbrukumus visai agresīvajā šā mitrā reģiona laikapstākļos, un kalpo kā spilgts piemērs materiālu izgatavošanas mākai, un joprojām paliek kā arheoloģijas mīkla. "// "Nedēļa", 19.01.2009., 42.lpp.


šoreiz neņemsim vērā visas stila un gramatikas kļūdas (man šķiet, ka fakts, ka šajā frāzē - "visai agresīvajā šā mitrā reģiona laikapstākļos" - kaut kas stipri nav kārtībā, ir acīmredzams) un vienkārši pievērsīsimies saturam. pirms 1611 gadiem kādiem indiešiem šķita, ka būtu laba ideja uztaisīt septiņus metrus augstu metāla pāli, un viņi to izdarīja, un tagad cilvēki uz to skatās un brīnās. tas ir brīnišķīgi, es ceru, ka viņi to uzstādīja vienkārši kaut kādu dumju derību dēļ, vai arī tāpēc, ka kādam no metalurgiem bija kompleksi par sava dzimumlocekļa izmēru, un gribējās kaut kā izpausties, vai arī viņiem tur bija kaut kāds ļoti augsts koks blakus, no kura vajadzēja nocelt kaķīti, un stabs tika uzlikts, lai pēc kaķīša paņemšanas varētu ātrāk nolaisties lejā.. bezgalīgi daudz iespēju, bet es ceru, ka tam bija kāds vienkāršs, muļķīgs un neiedomājams iemesls, es gribētu arī izdarīt kaut ko varenu vienkārši tāpat, kas pēc vēl 1600 gadiem būtu totāli baffling visādiem arheolōģijas cilvēkiem, jā!

šodien man sapnī bija tā, ka bija kaut kāda milzīga klasesbiedru balle vai kaut kas tāds, es atceros, ka vienā brīdī es sapnī tā kā pamodos, un uz mani skatījās Līna, viņai bija mugurā tāds jocīgs hudijs un viņa creepily smaidīja un neko nerunāja

vēl mēs visi (vai vismaz ļoti daudzi) dzīvojām vienā tādā mājā, kur bija ļoti garš gaitenis un daudzas istabas, atceros, ka viena bija noras istaba, bet viņa bija kaut kur aizbraukusi, es tajā istabā kautkāpēc biju iegājusi, apmaldoties, laikam, un tad es sapratu, ka tā ir noras istaba, bet tā bija tāda maza un tur nekā nebija, tikai visādas mantas kaudzēs istabas stūros, un no sākuma mani tas mulsināja, bet tad es atcerējos, ka viņa ir aizbraukusi

gaitenī bija ļoti tumšs, un uz kaut kurieni ejot, es saskrējos ar raivi, un viņš šausmīgi nobijās un pilnīgi salecās

tad bija tā ballītes epizōde, kur es gulēju un mostoties redzēju Līnu, un pēc tam visi laikam gāja gulēt, un es nācu ārā no vannasistabas, un joprojām bija tumšs, un man pretī ATKAL nāca raivis, un neredzēja, tāpēc es pacēlu/pastiepu roku, lai atvairīto neizbēgamo sadursmi, un viņš reaģēja totāli traki, sagrāba mani pie rīkles un grūda pret sienu, tad ieraudzīja, ka tā esmu tikai es un šausmīgi dusmīgi/bēdīgi un tā izmisīgi teica - nu beidz taču mani biedēt!! tad es gandrīz vai jutos vainīga par to, ka tā sanāca, un pēc tam mēs nodarbojāmies ar seksu uz grīdas, man vienīgi liekas, ka viņš jau tad bija paguvis morfēt par kaut kādu svešu cilvēku, kuru es kaut kur esmu redzējusi (iespējams, kādā filmā), katrā ziņā, izskatījās daudz labāk nekā raivis, haha

un pēc tam es gāju pārbaudīt, vai mājas durvis ir aizslēgtas, un tur bija ļoti daudz atslēgu uz durvīm, visādas ar ķēdēm un jocīgiem slēdžiem un mehānismiem, vienai bija dzeltenas plastmasas detaļas, un es pavilku kaut kādu slēdzi, un izrādījās, ka tās durvis ir vaļā, es mēģināju viņas aizslēgt, bet nemācēju, lai ko es tur grozītu/spiestu, viņas neturējās ciet, arī mēģinājums durvis vnk aizcirst izgāzās, starp durvīm un atslēgām nez kāpēc bija milzīga šķirba, un es biju ļoti satraukta, jo apkārt figurēja kaut kas baiss, laikam no tā iepriekš bija baidījies raivis, nezinu

vēl es atceros, ka reiz es savā senajā, nožēlojamajā one.lv ēpastā nomainīju vārdu uz raivis blaumanis, lai aizsūtītu vēstuli uz kaut kādu apvienību un piereģistrētos kaut kādā invalīdu fōrumā ar nickname dankans makleōds
bet tas bija sen un nedomāju, ka tas ir iemesls, kāpēc redzēju šādu jautru sapnīti

vēl šodien notika viena ļoti skaista lieta -

es redzēju tik skaistu meiteni, viņai bija ļoti gaiša āda un rudi mati, manuprāt, dabiski, bet man vienalga, pat ja krāsoti, pohuj, they totally suited her, un viņai bija seja kā .. es nezinu, kam, kaut ko atgādināja, nespēju konkretizēt. bet tāda skaista.
es viņu ieraudzīju un nodomāju - velns, viņa tik tik skaista! blenzu viņai sejā un smaidīju, tad viņa to pamanīja un izdarīja tādu jautājošu sejas izteiksmi, un es sapratu, ka viņa cenšas atcerēties, vai viņai būtu uz mani jāreaģē, vai viņa mani pazīst, un es teicu - nē, nē, es tevi nepazīstu. bet tu esi ļoti, ļoti smuka. tad viņa teica paldies, un prasīja man, vai es neesmu 4ghwqd3e56e (nosauca kaut kādu vārdu, ko es īsti nesapratu) es teicu, ka droši vien, ka neesmu, tad viņa prasīja vēlreiz, nu, kā tevi sauc, tu taču esi 42ghwfsghar (nu, ok, izklausījās pēc kaut kāda rainelda or sth)? un es, muļķe, teicu, ka lai nu kā mani sauktu, mani tā nesauc, viņa teica, nu labi, tad es laikam tevi sajaucu, un tad es teicu nekas un tad viņa pēc neilga awkward brīža ielika ausīs austiņas. varbūt man vajadzēja viņai pateikt, kā mani sauc, es nezinu, kāpēc es nepateicu, bet tas jau arī nav svarīgi, es pēc tam vēl vairākkārt nopētīju viņu viscaur un biju apmierināta ar to, ko redzēju. vēl viņai nagi bija novīlēti smaili, nu, spici, nu, es nezinu, kā to pareizi sauc, bet tas noteikti varētu būt interesanti, kad ar tādiem ieskrāpējas, jēah.