Interpersonal tensions may cause someone to develop chronic pain, and vice versa. In many families and cultural groups, a “performance” of pain may be the only way of signalling personal distress, whatever its cause. This is an example of somatisation, and may take many forms, from “pain everywhere” to recurrent pain in a particular organ or body part. As Kleinman and colleagues put it, “Depression and anxiety, serious family tensions, conflicted work relationships – all conduce to the onset of or exacerbation of chronic pain conditions and, in turn, may be worsened by chronic pain.”

ja rīt nebūtu jābūt laicīgi skolā uz semināru
un ja es nebūtu tik kārtīga un atbildīga meitene
gosh, es tagad sēstos uz dekarta un brauktu uz jūru

patiesībā jau droši vien, ja es tā darītu, man nekas neizdotos un es vienkārši apmaldītos un attaptos astoņos no rīta uz kaut kāda neizbraucam grants ceļa ar manis auguma sakaltušām pagājušā gada zālēm abās pusēs, salijusi, notašķījusies ar dubļiem, nogurusi un beidzot samiegojusies
bet patiesībā tā galīgi nebūtu slikta opcija, pagulēt kaut kādos netīros ārpasaules džungļos ar velosipēdu pagalvī

šonakt sapnī glābu kaut kādu frankenšteinīgu vīrieti no kaut kāda baisa soda
viņš laikam bija it kā normāls vīrietis, tikai ļoti liels
atceros, ka man viņš nemaz nepatika un es pat it kā nemaz nebēdājos par to, ka viņu izraidīs, bet tad mēs kopā braucām liftā uz kaut kurieni pirms viņa tiesas, un viņš bija tik bēdīgs un mīlīgs, un viņam bija tik lielas plaukstas, un es kaut kā atmaigu
un galu galā gāju uzstāties tiesā ar aizstāvības runu, kuru no malas vērtēja arī aivita putniņa un māja ar galvu, un teica jā, jā, ka es labi runāju
es nezinu, par ko viņš bija apsūdzēts, bet mana aizstāvība sastāvēja no apgalvojuma, ka viņš kaut ko ir darījis tāpēc, ka viņam jau nebija citur, kur dzīvot, un ka viņam vajag nelielu, bet ērtu vietu klusā meža nostūrī, nekādā gadījumā ne studentu kopmītnes vai dzīvokli daudzstāvu mājās, ka viņam ir vajadzīga iespēja jebkurā diennakts laikā izkļūt dabā, un viņam ir jādod iespēja to darīt, citus netraucējot
man šķiet, man bija plāns pārvākties pie viņa, man liekas, es to 30 sekunžu laikā liftā biju totāli iemīlējusies vai kaut kā tā

pēcāk es braucu ar mašīnu uz kaut kādu vietējo ciematu/pilsētu, kas tikuntā bija mazāka un nenozīmīgāka par to vietu, no kuras es braucu, kas laikam bija kaut kāds zinātniskais centrs vai tā
un tur tai pilsētā uz ielas stāvēja tāds puika kā olivers tvists, ar cepurīti un stilīgu, pelēku jaku, un kliedza, i'm so sick of this nowhere town un es teicu, would you like to go somewhere else, want me to give you a lift? un, lai gan man bija plāns jau braukt kaut kur projām, laikam jau uz to meža nostūri, kur turpmāk mana dzīve ritētu kopā ar frankenšteinīgo vīrieti, es speciāli aizbraucu atpakaļ uz to zinātnes vietu, un aizvedu puiku uz turieni