šonakt sapnī glābu kaut kādu frankenšteinīgu vīrieti no kaut kāda baisa soda
viņš laikam bija it kā normāls vīrietis, tikai ļoti liels
atceros, ka man viņš nemaz nepatika un es pat it kā nemaz nebēdājos par to, ka viņu izraidīs, bet tad mēs kopā braucām liftā uz kaut kurieni pirms viņa tiesas, un viņš bija tik bēdīgs un mīlīgs, un viņam bija tik lielas plaukstas, un es kaut kā atmaigu
un galu galā gāju uzstāties tiesā ar aizstāvības runu, kuru no malas vērtēja arī aivita putniņa un māja ar galvu, un teica jā, jā, ka es labi runāju
es nezinu, par ko viņš bija apsūdzēts, bet mana aizstāvība sastāvēja no apgalvojuma, ka viņš kaut ko ir darījis tāpēc, ka viņam jau nebija citur, kur dzīvot, un ka viņam vajag nelielu, bet ērtu vietu klusā meža nostūrī, nekādā gadījumā ne studentu kopmītnes vai dzīvokli daudzstāvu mājās, ka viņam ir vajadzīga iespēja jebkurā diennakts laikā izkļūt dabā, un viņam ir jādod iespēja to darīt, citus netraucējot
man šķiet, man bija plāns pārvākties pie viņa, man liekas, es to 30 sekunžu laikā liftā biju totāli iemīlējusies vai kaut kā tā

pēcāk es braucu ar mašīnu uz kaut kādu vietējo ciematu/pilsētu, kas tikuntā bija mazāka un nenozīmīgāka par to vietu, no kuras es braucu, kas laikam bija kaut kāds zinātniskais centrs vai tā
un tur tai pilsētā uz ielas stāvēja tāds puika kā olivers tvists, ar cepurīti un stilīgu, pelēku jaku, un kliedza, i'm so sick of this nowhere town un es teicu, would you like to go somewhere else, want me to give you a lift? un, lai gan man bija plāns jau braukt kaut kur projām, laikam jau uz to meža nostūri, kur turpmāk mana dzīve ritētu kopā ar frankenšteinīgo vīrieti, es speciāli aizbraucu atpakaļ uz to zinātnes vietu, un aizvedu puiku uz turieni