Taču .. riebumam pret bomzi piemīt īpaša kaisle - tādēļ, ka viņš savā ziņā simbolizē zaudēto paradīzi. Bomzis ir cilvēks, kurš var sākt katru dienu ar alkoholu bez bailēm tikt izmests no darba un dzīvokļa. Viņam nav nekur jāsteidzas, nav jāstrādā pa svētdienām, nav jāliekuļo smaids, viņa pašapziņu neietekmē fakts, ka kāds ir nopircis smalkāku mašīnu vai iepazinies ar Aneti Sončiku. Tā šodien ir milzīga privilēģija. //Ivars Ījabs: Par ko ir kino

"women were the primary losers" izklausās visai labi ārpus konteksta

es jūtos teju kā netīša slepkava of some sorts.
tad, kad es atbraucu ciemos pie draudzenes, viņai nomirst kāmītis, ko esmu viņai uzdāvinājusi citos ziemsvētkos, lai arī iepriekš visu dienu ir uzvedies normāli. tad, kad es gandrīz brutāli sabradāju kaķi, viņš tai pat vakarā ņem un nomirst no insulta. tad, kad man uzdāvina istabas augus, un es par tiem rūpējos no sirds, cik nu vien spēju, visu pēc priekšrakstiem, tie ņem un nomet visas lapas un ir beigti, vai arī nokalst un ir beigti, pat būdami no kaktusveidīgajiem.
un tagad, kad es gribu brāļa datōru piepildīt ar valodnieciskām gudrībām rītdienas eksāmenam, tas vienkārši atsakās ieslēgties! un es tam neko neesmu nodarījusi, tikai atnesusi pāri dažiem pagalmiem.

nu kas, kas, kas? kaut kādi poison fingers, eh?!


vismaz mans vecais, slimais un pēc visiem parametriem nolietotais un nelaimīgais stacionārais datōrs sadarbojas. nu un kas, ka tikai safe mode. vismaz ieslēgt viņu var, bļeģ.
(un,jā, es nekad nesaku "bļeģ", izņemot tad, kad jāizsakās īpaši skarbi.)


ja šis nebūtu tik briesmīgi, tas pat būtu smieklīgi. patiesībā jau ir smieklīgi, tikai es to nespēju tā īsti novērtēt, jo, ticiet vai ne, latviešu valodas kultūra nav mans mīļākais priekšmets, un man pieraksti aprobežojas ar kaut kādām apdriskātām lapiņām, uz kurām sazīmēti visādi ķeburi, jo, redz, principus taču es jau pietiekami labi zinu, un kuram gan vajag definīcijas. nujā, eksāmenam, redz, vajag. heheh.