šorīt no rīta man pa telefōnu piezvanīja kaut kāds krieviskas skaņas vīrietis, sacīja, ka esot kurjers, prasīja vai būšu mājās un kāds ir durvju kōds. es nesapratu, ko viņš man grasās piegādāt, un manā galvā pēc sarunas beigām, kurā es reluctantly biju šim pavēstījusi, ka mājās būšu gan, un šis bija teicis, ka būšot klāt pēc stundas (kas laikam izrādījās tomēr bija pusstunda, jo viņš ieradās pēc 20 min), manā galvā rādījās bildītes no filmas transportieris, kur viņš piegādā visādus spridzekļus vai pārvadā sievieti mašīnas bagāžniekā, un es tik ļoti satrūkos, ka actually piezvanīju brālim un palūdzu, lai viņš atnāk pie manis ciemos, lai es nebūtu viena tajā brīdī, kad svešais kurjers uzradīsies pie manām durvīm.
kurjers ieradās pirmais.
es ar trīcošām rociņām vēru vaļā durvis un centos nevākt prom suni - lai izskatās, ka ir nikns un briesmīgs (tai mirklī nospriedu, ka man vajag vēl vienu, kurš arī IZSKATĀS biedējošs, ne tikai skan biedējoši), un tad pār mani pamazām atnāca apjausma, kāpēc amerikāņu piegāde maksā dārgāk par pašiem apaviem. vīrietis lika man parakstīties un straujā solī devās prom, nemēģinājis mani uzspridzināt, iebāzt maisā vai jelkādas citas biedējošas darbības, un es laimīgi vēru vaļā savu kasti, kurā, jā, kurā beidzot bija mani gumijnieki. beidzot. kad peļķu vairs praktiski nav.
bet kastē iekšā bija lapiņa ar pamācību par to, ko darīt, if the shoes aren't love at first sight. un, guess what,
this WAS love at first sight, un nevis kaut kādā vienkārša love, bet FUCKING LOVE OF MY LIFE! nekad nepirkšu citus gumijniekus, as long as these will be alive.
žēl tikai, ka tagad ārā nelīst. ^ ^
[edit:]kā man beidzot piegādā zābakus, tā sāk līt. hahahahahahhhh