paskatoties pēc ārējiem kritērijiem, man ir ideāla dzīve -

man ir, kur dzīvot
man ir, ko ēst, parasti
man pat bieži ir nauda dažādām izklaides iespējām, jaunai apakšveļai, dzeršanai vai koncertiem, vai *insert anything appropriate*
man ir gluži apmierinoša veselība, šķiet
man patīk tas, ko es mācos, un man tas varbūt pat kādā mērā padodas
man ir sociāli kontakti, tas ir, dažādi cilvēki, kuri puslīdz regulāri un puslīdz brīvprātīgi veic saziņu ar mani
man ir regulāra seksa iespējas
man ir iespēja veikt pašizpausmi, nodarboties ar radošumu


ideāli, laimīguma garants, vai ne?

un tā es arī par to domāju. un visādas negatīvas lietas, ko teikt, ir spļāvieni lielā, varenā "Leldetevpatiešāmvissirtikforši" okeānā. tie nemaina okeāna būtību. bet tas jau nenozīmē, ka ūdenī tos nevarētu redzēt. izceļas taču uz fōna.

es esmu ūdens, ūdens, ūdens.

cheers!

skatoties hausa sēriju, kur mirst bēbīši, es iedomājos, ko es darītu, ja man piedzimtu bēbītis un tad nomirtu.
un par spīti tam, ka mana attieksme pret visa veida nāvi ir - ka tā ir laba, es domāju, ka es droši vien gribētu nomirt, jo justos vainīga par visu to, ko tas bēbītis nekad nepiedzīvos. then again, kamēr bēbītis vēl ir pavisam bēbītis, it kā jau nevar paspēt tam īsti tik ļoti pieķerties.. savādi šitā domāt par bērnu nomiršanu, varētu attīstīt teōriju, ka visbēdīgāk varētu būt tad, ja nomirst tāds apmēram div-, trīsgadīgs - jo tas ir tas laiks, kad tas radījums sāk izrādīt kaut kādu puslīdz jēdzīgu saprātu, bet vēl neko nav paspējis piedzīvot. ...

vispār, tik controversial tas nāves jautājums. man ir tik ļoti vienalga par to, ka cilvēki, visu vecumu cilvēki mirst, jo viņiem taču tas nekādā veidā nenāk par sliktu. bet man tik ļoti žēl to, kuriem tāpēc ir slikti. ak, mēs savtīgie cilvēki. žēlojam, žēlojam, žēlojam sevi. pfft.

ja saprot savas reakcijas un ja māk paskatīties uz lietām no citiem viedokļiem, noteikti jābūt vieglāk. es uz to paļaujos. paļaujos uz to, ka šitās spējas mani no daudz kā izglābs.

bet jā. neviennozīmība itin visur