skatoties hausa sēriju, kur mirst bēbīši, es iedomājos, ko es darītu, ja man piedzimtu bēbītis un tad nomirtu.
un par spīti tam, ka mana attieksme pret visa veida nāvi ir - ka tā ir laba, es domāju, ka es droši vien gribētu nomirt, jo justos vainīga par visu to, ko tas bēbītis nekad nepiedzīvos. then again, kamēr bēbītis vēl ir pavisam bēbītis, it kā jau nevar paspēt tam īsti tik ļoti pieķerties.. savādi šitā domāt par bērnu nomiršanu, varētu attīstīt teōriju, ka visbēdīgāk varētu būt tad, ja nomirst tāds apmēram div-, trīsgadīgs - jo tas ir tas laiks, kad tas radījums sāk izrādīt kaut kādu puslīdz jēdzīgu saprātu, bet vēl neko nav paspējis piedzīvot. ...
vispār, tik controversial tas nāves jautājums. man ir tik ļoti vienalga par to, ka cilvēki, visu vecumu cilvēki mirst, jo viņiem taču tas nekādā veidā nenāk par sliktu. bet man tik ļoti žēl to, kuriem tāpēc ir slikti. ak, mēs savtīgie cilvēki. žēlojam, žēlojam, žēlojam sevi. pfft.
ja saprot savas reakcijas un ja māk paskatīties uz lietām no citiem viedokļiem, noteikti jābūt vieglāk. es uz to paļaujos. paļaujos uz to, ka šitās spējas mani no daudz kā izglābs.
bet jā. neviennozīmība itin visur
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on October 31st, 2009 at 03:33 am
ja mirst bērns, tas ir citādi, nekā ja mirst pieaugušais, vai ne tā