cukursēne
12 July 2009 @ 01:02 pm
belzieni  
es tik ļoti jūtu līdzi savam brālim, jo viņam ar māti jādzīvo kopā visu laiku un droši vien ar šitādām histērijām jātiek galā piecreiz dienā. kuram no mums tad te būtu jābūt ar to lielo dzīves pieredzi un audzināšanas spējām - viņai vai man? bet ko var audzināt, ja pati uzvedas kā histēriķe? es, protams, saprotu, ka patiesībā tam ar to, ko daru es, ir mazs sakars, patiesībā viņa ir stresā darba dēļ un tāpēc, ka tēvs atkal brauc prom, un varbūt viņai ir nepietiekami daudz seksa ar tēti, ļoti iespējams, bet vai tāpēc jāizgāž sava neapmierinātība pār mani pavisam nesakarīgā un nesaistītā veidā ? ja man tā gadās, es vismaz tūliņ, pirms vēl kāds ir saskumies, pasaku, ka patiesībā es vienkārši esmu sliktā garastāvoklī jo [insert a reason here]. kāpēc kāpēc kāpēc man ir jābūt pieaugušai, bet viņai, kas potenciāli ir vairāk pieaugušais nekā es, - ne?

un visstulbākais ir tas, ka viņa rīkojas tieši tā, vai vismaz ļoti līdzīgi, kā kādreiz man stāstīja, ka esot rīkojusies viņas māte, un ko manējā savukārt nav varējusi ciest - viņa nevis pasaka, kas ir viņas problēma, bet apvainojas un nerunā, un liek minēt, ko tad nu atkal esmu nodarījusi. un saka - "nē. viss ir labi." vai kaut ko tādu TIK naidīgā un nicīgā tonī, ka ir pilnīgi skaidrs, ka nekas nav kārtībā. es nevaru to izturēt, jo man ir svarīgi būt pietiekamā skaidrībā par lietām, man ir svarīgi, lai cilvēki jūtas labi, man ir svarīgi veidot normālas attiecības, bet to nevar izdarīt vienpusēji! nu nevar!

ko nu tur daudz. gan jau, gan jau, gan jau.
eh.

tagad jāgatavo pusdienas/brokastis manā gultā guļošajam vīrietim. vispār jocīgi, bet vairs pat ne tik ļoti. mistika. he.