jēēj, skolas pabeigšana rullē, tagad man ir lieliska, maza bilžmašīna. nekas ūberkruts, bet - mans un strādājošs, un šobrīd šķiet, ka visas man nepieciešamās funkcijas spējīgs veikt. un trīsreiz drīkst minēt, kādā krāsā ^^

varbūt jāsāk pierakstīt visus sapņus?

šopēcpusdien sapnī biju stāvoklī, kaut kādā skolā, kurā kādu iemeslu pēc nebija nevien vīrieša. bija jāstāv aplī kopā ar citām sievietēm, no kurām viena bija tā latvijas princese. kaut kāda vadītāja atskaņoja final fantasy dziesmu, es dziedāju līdz, man bija liels grūtnieces vēders. latvijas princesei vēdera nebija, bet viņa sūkstījās, ka mūzika esot par ātru un viņai sāpot - paskatījos, viņa tā tizli dejoja, drausmīgi locīdamās, bet tā vadītāja sāka spēlēt lēnāk. kaut kāda sieviete prasīja par dziedāšanu, vai tas nenākot par sliktu elpošanas prasmēm or sth, vadītāja smaidīja un skiadroja kaut ko par to, ka tur jau esot atsķirīgas tehnikas. man savajadzējās čurāt, aizčāpoju uz tualeti un sapratu, ka nu man tūlīt, tūlīt būs jādzemdē, un sajutos drausmīgi nobijusies un nelaimīga, jo tur nebija neviena, ko es pazītu, vispār neviena, jutos pilnīgi pazudusi un vientuļa. par tādu lietu kā bērna tēvs pat nevienu brīdi neiedomāju - tagad tas mani mulsina, kā tas tā nākas. bet izejot no tualetes redzēju, ka pa gaiteni garām nāk liels bars vīriešu - un es tākā pamodos, ne man vairs vēdera, nekā, uzreiz saprotu, ka tas bijis tikai sapnis. ieraudzīju to vīriešu strapā mesijas klasebiedru miķeli, kurš sapnī laikam bija man labs draugs - metos klāt un no aizmugures apķēros ap kaklu un paliku tā kā kukaragās, viņš turpināja doties uz priekšu, un es viņam centīgi stāstīju, cik labi, ka viņi eost atgriezušies un mani izglābuši, stāstīju cik briesmīgs bija tas brīdis, kad es tāda nobijusies un viena biju uz dzemdību robežas, un viņš pat klausījās un neizrādīja nekādu neapmierinātību, un vēl apkārtesošajiem ļaudīm minēja kaut ko par to, ka esmu savējais vai tamlīdzīgi - jo tie citi izrādīja interesi par šo aktivitāti un tā. tāds foršs sapnis.

un tad no tā kaut kā cits sapnis, kur ļoti skaistā vietā atrodas liela ēka, kā pils, un tur iekšā marmōra sienas un daudz, daudz klavieru, un tur pa kārtai apkārt vazājas visādi pazīstami ļaudis - iet matīsiņš pār vestibilu, galīgi izspūris, aiz sevis vilkdams somu, nāk mesija, ved kaut kādu vecu tanti izrādīt apkārtni - vienvārdsakot, kaut kāds traks mikslis. tad tur bij tādas klavieres ar divreiz vairāk taustiņu - tākā divās kārtās izvietoti, bet ne pakāpienveidā, bet vienā līmenī. tad mans brālis tur tā viegli ar pirkstiem pabraukājas, un sāk spēlēt kaut ko traki skaistu, un es stāvu un sajūsmā kliedzu - bet tu taču tik labi spēlē! viņš tā kautrīgi smaida un saka kaut ko ka tā jau gluži nav. tad viņam pievienojas sīlis ar tādu kā fōnu, un mesija spēlē, un oskars un kas tik vēl ne, visi katrs ko citu, bet kopā labi skan, visi uz tām vienām klavierēm un es palieku šausmīgi bēdīga un sēžu uz grīdas un raudu, ka es vienīgā nemāku spēlēt. nu un tad brālis pārtrauc savu partiju un pēc mirkļa iespēlē kaut kādas dziesmas tēmu, netaceros, kādas, bet nu tādas galīgi neiederīgas, visi sāk smieties un ir ļoti priecīgi un beidz spēlēt un iet atkal vazāties apkārt. vienā brīdī tur ir atnācis justs un es stāvu durvju ailē, un viņš man prasa, vai viņš varot turpmāk šad tad piekāpt, tad pēc mazas pauzītes tā ļoti cītīgi piemetinot, ka vienkārši parunāties un varbūt paēst, un palikt pa nakti, un es saku - protams, kāpēc ne, es varu piedāvāt arī iespēju ieiet dušā. viņš smaida un mēs esam vienojušies. tad, man šķiet, mēs visi gājām sēdēt ārā pie tās ēkas, kura bija uzbūvēta tādā zaļā uzkalniņā, un es nezkāpēc nokāpu/noripoju lejā un izmisīgi centos uzrāpties atpakaļ augšā, un man rokās palika izplēstas zāles kumšķi, bet bija šausmīgi grūti, un es neatceros, vai uzkāpu.