biju izdomājusi braukt uz to komētu, tagad pa ceļam pati aizlidoju kā komēta, jo peļķes bija efektīvi paslēpušas mega bedri. tagad stāvu te daugavgrīvas šosejas malā visa tāda slapja, nobrāztiem ceļgaliem, dubļainu jaciņu un svārkiem, drusku smejos, kā man veicas, jo mani neviens nesabrauca, un nevaru izdomāt, vai teikt pasākumam fuck it un iekāpt autobusā atpakaļ uz centru un braukt mājās, vai būt diženai piedzīvojumu gara pārņemtai jaunkundzei un traukties uz priekšu. laikam jau vienīgais, kāpēc tiešām gribēt braukt, ir tādas dusmas par to, ka pēc kopumā diezgan nomokošas dienas saņēmos braukt, un tagad tik viegli atkāpties?!? varbūt esmu kaut kādā mazliet šoka stāvoklī un tāpēc nevaru saprast. nez, ko es nožēlotu vairāk.

kamēr šito rakstīju, uznāca mazliet raudamsajūta.

doma, ka es tur aizbraukšu, un tur būs bars ar priecīgiem cilvēkiem, bet es - viena un dubļaina, un nosalusi,goda vārds, neiedvesmo.