man tagad šķiet, ka ir tā, ka manas koncentrēšanās problēmas vai produktivitātes trūkums, vai mokas un tirināšanās, mētājoties no darba uz darbu, darot visu paralēli un bieži arī reāli nespējot prioretizēt, varbūt nāk no tā, ka patiesībā man ir iekšā kaut kāds mazs, viltīgs prioretizētājs, kurā es negribu klausīties, tas ir - ir kaut kas cits fonā, ko es īsti negribu atzīt vai ar to ņemties (jo tās bieži ir Visas Tās Lietas, ar kurām jau tā līdz galam nemaz nevar tikt galā, vismaz ne ātri), kas patiesībā ir ahujenna svarīgi, un tas mazais vagars to zina, tikai lielais vagars ar savām "šis uzdevums ir svarīgāks" viņu mēģina apklusināt, un tas klusinātāja enerģijas patēriņš arī ir tā koncentrēšanās noplūde. un, skaidrs, ka tās mazā vagara prioretizētās lietas parasti ir par mani. ja ar akūtām emocijām es jau kaut kur esmu tikusi un samērā bieži spēju tās vadīt, nevis apspiest un kontrolēt, tad ar šitādām "hroniskām" lietām laikam, izskatās, nekāda īpaša progresa ikdienas situāciju kontekstā nav, haha, bet nav ko no sevis pārāk daudz prasīt vai izsmiet sevi par to, ka viss neizdodas. man gan, protams, ļoti veicas tādā ziņā, ka es tik un tā visu ko izdaru, jo principā jau man patīk darīt lietas, jo sevišķi efektīvi uzmanību novērsošas.

katrā ziņā, šis neko daudz nedod, jo, pirmkārt, nav pārsteidzoši, es jau to vienmēr esmu kaut kādā mērā zinājusi,tagad tikai tā ļoti konkrēti un uzskatāmi varu šodienā sasaistīt kopā, jo varēju kā vērotājs no malas izsekot šim procesam līdzi šodien kopš rīta - kā izlasīts raksts aktualizē elementu manā dzīvē, par ko es vispār labāk izliktos, ka tas neeksistē, kā es to "paslauku zem paklāja", apsēžos pie datora, un nespēju pastrādāt.

otrkārt, nav jau tā, ka es tagad atlikšu darba lietas, to explore those fucking traumatic experiences. skaidrs, ka kādā brīdī es līdz tam tikšu, es tam joprojām ticu, lai gan šobrīd ir tā, ka ir divas, labi, būsim godīgi, trīs lietas, par ko es principā pat ne ar vienu nekad īsti neesmu runājusi, ar atsevišķiem ļoti ierobežotiem izņemumiem specifiskos kontekstos. pat terapijā es vispār pieminējusi tikai esmu vienas no šīm eksistenci, un tad arī tā ļoti nonchalantly.

varbūt kādu dienu es, piemēram, viņas visas uzrakstīšu un nevis nodzēsīšu, bet kaut kā publiskošu. bet, reāli, man liekas, ka nevienam tas neinteresē, nav aktuāli un vispār kāpēc, lai kāds par to kaut ko gribētu zināt. jo nav tā, ka es par to nespēju runāt vai domāt, man tas vienkārši šķiet kaut kā tā self-indulgent.