rakstu, rakstu, bet nespēju nekā jēdzīgi noformulēt.
īsumā -
man nav depresija, man arī neriebjas pavasaris, dievinu pieskarties zaļām lapiņām un elpot ziedputekšņus, bet es visa tā pavasarīgā skaistuma kontekstā jūtos jo sevišķi neadekvāta un atbaidoša. ironiskā kārtā gan, piemēram, aizvakar notika tā, ka nodzīvoju visu dienu diezgan izmisumā, un tad, atvilkusies mājās izmocījusies un joprojām uz asaru robežas, ieskatījos spogulī un ar pārsteigumu secināju, ka varbūt izmisums un sasarkušas acis man piestāv, seja visa tāda apgarota, pilnīgi teju novērš uzmanību no visa pārējā mana ķermeņa un gara, kas šķiet pretīgi. likās tā gandrīz smieklīgi un bezjēdzīgi.
īsumā -
man nav depresija, man arī neriebjas pavasaris, dievinu pieskarties zaļām lapiņām un elpot ziedputekšņus, bet es visa tā pavasarīgā skaistuma kontekstā jūtos jo sevišķi neadekvāta un atbaidoša. ironiskā kārtā gan, piemēram, aizvakar notika tā, ka nodzīvoju visu dienu diezgan izmisumā, un tad, atvilkusies mājās izmocījusies un joprojām uz asaru robežas, ieskatījos spogulī un ar pārsteigumu secināju, ka varbūt izmisums un sasarkušas acis man piestāv, seja visa tāda apgarota, pilnīgi teju novērš uzmanību no visa pārējā mana ķermeņa un gara, kas šķiet pretīgi. likās tā gandrīz smieklīgi un bezjēdzīgi.
piešņauktā salvete | nošķaudīties