man bieži ir tāda sajūta, ka es no dzīves dabūju vairāk, nekā lielākā daļa cilvēku. angliski gan tas kaut kā skan efektīvāk, tūlītēji saprotamāk, liekas, drusku precīzāk - "i get more out of life than most people".

protams, tas noteikti saistīts ar to, ka man tiešām arī objektīvi vairāk ir dots, nu tur, relatīvi normāla ģimene - abi vecāki, lai vai kā, bet ar labiem nolūkiem - , puslīdz drošs ekonomiskais stāvoklis, ja neskaita bērnības nabadzību, kura mūsu paaudzei jau taču bija norma, laba, pat samērā elitāra izglītība, visādas iespējas sevi attīstīt dažādās jomās bērnībā un arī vēlāk, patiešām brīnišķīgi sociālie kontakti, kaut kā tā. to visu es loģiski varu izskaidrot.

bet tai pat laikā es REDZU, kā no visādiem it kā sīkumiem vienkārši iegūstu vairāk, nekā citi. un es īsti nezinu, kāpēc tā ir. visur, kur es skatos, ir tik daudz skaista, es par to nerunāju tik bieži, kā varbūt gribētos, jo sajūsmu bieži vien uzskata par stulbuma pazīmi, un man jau arī pārāk ļoti negribas izklausīties galīgi debilai (lai gan, laikam ritot, man tas šķiet arvien mazāk nozīmīgi, un tāpēc es arī mēdzu samērā bieži atļauties atklāti reaģēt uz visādām lietām pārāk nefiltrējot, vai tas nav pārāk jūsmīgi. es patiešām identificējos ar to "status normal: sajūsma"), bet es regulāri attopos tādos mazos laimīguma momentos par vienkāršām, it kā muļķīgām lietām. putekļu kustība gaisā pa aizkaru šķirbu spīdošas saules gaismas šķēlītē. vecas sievietes smaids, apsēžoties trolejbusā. pelmeņi ar puikām pēc pusnakts. baļķu kaudze biķernieku mežā. rīta pirmais ūdens malks. dārzeņu krāsas salātu bļodā. kaut kādu gliemju vai zirnekļu atstāts spīdīgs klājums uz raiņa bulvāra koku stumbriem. cilvēku balsis. ķieģelīšu siena ar rakstu uz kaut kādas maskačkas ielas. un miljons citu teju nemanāmu lietu.

un tad visas tās patiešām lielās lietas. they hit me like an enormous wave. šodien LNSO koncertā gandrīz burtiski noģību aiz laimes, vasks gets to me every time, karstums pa visu ķermeni un es aizmirstu elpot, un liekas, ka sirds izplešas kādas desmit reizes. un tas ir tas, kā es izdzīvoju, no viena skaista momenta vai mazas mūžības līdz nākamajai, es skatos apkārt, un tās vienmēr pienāk. un es nevaru pat iedomāties, kā ir, kad tā nav, un es nezinu, kā tas var būt, ka es no dzīves saņemu tik daudz. protams, es esmu bezgalīgi pateicīga. un es nespēju noticēt tai netaisnībai, ka visiem tā tik bieži nav, es domāju par visiem saviem draugiem un paziņām, kam ir depresija vai citas lietas, un biežāk nav, nekā ir, man nesen, guļot M. gultā, izdevās ļoti precīzi noformulēt šo sajūtu, kā es par to jūtos, there's so much sun in the world, there should be enough light for everyone.

reizēm man it kā šķiet, ka tam visam varbūt ir arī nozīmīgs apzinātības aspekts. pamanīt pašam savu reakciju, potenciālo reakciju. ļauties un pieķerties. tas ir darbs, lai gan, jo vairāk treniņa, jo vairāk šķiet, ka tas notiek pats no sevis, jo vairāk tas arī notiek pats no sevis. tomēr liekas iedomīgi domāt, ka tas arī ir viss, kas tas ir, liekas neiespējami piekrist savai terapeitei, kas, kad kaut kā nonācām līdz šim, kad es skaidroju, cik ļoti nejūtos pelnījusi, ka man šis viss ir dots, jautāja, vai tiešām es nedomāju, ka to visu iegūstu tāpēc, ka esmu atvērta, aktīva un ieinteresēta dzīvē. man liekas, ka tad, ja tas būtu viss, kas tas ir, tad tā vajadzētu būt visiem cilvēkiem, kurus es mīlu, un tā nav.