"es domāju, man tie nav spare resursi, bet gan drīzāk izdzīvošanas mehānisms. bet varbūt man vienkārši ir pārdabiski daudz enerģijas. lai gan tad diez vai es tik bieži būtu tik nogurusi."

Šis man atgādina, ka nesen runāju ar L par to, ka man visu laiku trūkst spēka un laika, un viņa teica, ka, iespējams, arī "šis" domāšanas stils, kurā tu nemitīgi uzdod jautājumus, kurus tev neviens neliek uzdot, redzi sakarības starp dažādām norisēm, parādībām, analizē visu utt., paņem enerģiju.
Man, kad lasu gan grāamtas, gan uni tekstus, kas šķiet svarīgi un "jaunatklājoši", reizē ir tā, ka es nespēju beigt staigāt pa dzīvokli un "domāt" par visu to, ko es esmu šī teksta sakarā sapratusi, izdomājusi, sākusi nojaust utt.", un reizēm man tad ir tieši tas stāvoklis, kurā tu vienkārši aizmirsti elpot.

Un, jā - varbūt ar sajūsmu ir līdzīgi - varbūt arī tā prasa resursus, ne tikai dod. Galu galā, sajūsmu tomēr varētu pieskaitīt pie afektiem.