"karstums pa visu ķermeni un es aizmirstu elpot, un liekas, ka sirds izplešas kādas desmit reizes. un tas ir tas, kā es izdzīvoju, no viena skaista momenta vai mazas mūžības līdz nākamajai, es skatos apkārt, un tās vienmēr pienāk. un es nevaru pat iedomāties, kā ir, kad tā nav, un es nezinu, kā tas var būt, ka es no dzīves saņemu tik daudz." - es jūtos tieši tāpat, turklāt esmu tā jutusies arī vismelnākajā depresijas laikā - man visgrūtākais ir tieši tas, ka es mētājos no sajūsmas tumsā: tb varu pa iet pa ielu un apraudāties aiz tā, cik skaista gaisma, un citā brīdi par pilnīgiem sīkumiem justies tā, ka pasaule tūlīt sabruks. Un vēl man regulāri uznāk tā visaptverošā connection sajūta ar pasauli, kurā es zinu, ka viss ir pareizi, arī viss sliktais un nejēdzīgais, ka tam vienkārši nav nekādas nozīmes...visa tā pārējā priekšā, un es zinu, ka es to nevaru izskaidrot nevienam, kurš to pats nav piedzīvojis.

Un jā - es arī daudz domāju par to, kāpēc citiem tā nav, kāpēc cilvēki nespēj priecāties par "mazjaām" lietām.