cik interesanti! man ir bijušas dažas dienas dzīvē, kad esmu jutusi kaut ko līdzīgu, bet pārsvarā es visas šīs labās un skaistās lietas redzu kā pa vecu, raustīgu televizoru, kas pārraida kaut ko no tālās, īstās pasaules. skatos uz draugu smaidiem, smaidu pretī un jūtos vainīga, ka tajā pašā mirklī domāju par personīgu neeksistēšanu.