ja vakar kāds man būtu teicis, ka šodiena būs briesmīga, es būtu smējusies un teikusi - ei nu, man taču uzstādīs virtuvi, un arī skapjus beidzot sataisīs, diena būs lieliska!

bet es tomēr laikam esmu ļoti judging-type persōna galu galā. man patīk zināt. man patīk, ka man ir priekšstats par to, kas notiks. man patīk lēmumi. not in the sense, ka man patīk tos pieņemt (jo tas mēdz būt bezgala grūti), bet tie ir vērtība, un mums ir iespēja pieņemt lēmumus, un mūsu lēmumi ietekmē lietas. man patīk, ka man ir šī iespēja, pat, ja to pielietot mēdz būt grūti.

tāpēc man nepatīk gaidīt. tāpēc man nepatīk, kad viss ir atkarīgs no citiem, un nekas nav atkarīgs no manis un maniem lēmumiem. tāpēc man nepatīk, ja mani nepabrīdina, ka virtuves darbošanās ievilksies astoņu stundu garumā, un pat tad nebūs pabeigta (jo meistaram, protams, vismaz divas reizes jāaiziet uz veikalu, un katra reize prasa ne mazāk kā 40 min; jo meistaram, protams, daudz jārunā pa telefōnu un daudz jāiet ārā no dzīvokļa pīpēt vai ko nu viņš tur dara).
tāpēc man patīk, ja man pasaka, ka pie manis nāks divi cilvēki, nevis viens, - kas reizēm var būt nenozīmīgi, bet reizēm šādām neprognozētām lietām var būt pasaules svars, reizēm man tas nepatīk - tas, ka es nezinu iepriekš. arī impulsivitāte ir plānota impulsivitāte - ja es gribu darīt kaut ko pēkšņi, tad tajā pēkšņajā brīdī man ir radies pēkšņs plāns, ko darīt.
lietas notiek (es lietas daru) uz lēmumu pamata.
arī "iet līdz ar straumi" ir sasodīts lēmums, un es kaut kādos jēdzienos izplānoju, kā tas būs. kādas rīcības/nerīcības nepieciešamas, lai sekotu straumei. mani nogurdina bezmērķība un lēmumu neesamība, jo es meklēju pamatu lēmumiem, es meklēju kaut kādu konstruktivitāti tajā visā.


tāpēc man patīk skaidrība. vismaz kaut kāda. pamats lēmumiem. informed consent no manas puses pasaulei. pietiekams informācijas daudzums, lai neizrādītos pēcāk, ka, ja man būtu bijusi vēl viena kripata informācijas, es būtu varējusi rīkoties labāk, un/vai BŪTU rīkojusies citādāk, un tas būtu bijis [šķietami] labāk.




(tagad man sāk likties, ka arī diskusija par gribasspēku/apstākļiem/kānutolabāknosaukt kaut kādā mērā ir saistāma ar dominējošos judging vai perceiving function. being a judger, nevar izvairīties no priekšstata, ka lēmumi matters, whereas being a perceiver you tend to look at how other shit influences everything. un nevienam no mums jau tā dabiski nav the full picture. bet tasnutā, ne par tēmu un es neesmu pārliecināta, ka zinu kā/gribu ļoti pamatot šo viedokli un diskutēt.)