es uzskatu, ka puslīdz regulāri jāpagaršo viss, kas negaršo, jo tas mainās! nesen atklāju, ka man šausmīgi garšo granātāboli, uz kuriem gadiem ilgi skatījos ar riebumu. tāpat pusaudzībā pavisam nejauši (jo ēdu augļu salātus, par kuru saturu nebiju informēta) atklāju, ka man garšo melõne, no kā apzināti būtu atteikusies. hummuss tagad man šķiet vienkārši dievu ēdiens, ko varētu ēst katrā ēdienreizē (un tā principā arī gandrīz sanāk, haha, vairāk nekā puse no manām maltītēm ir rupjmaize ar hummusu), lai gan pirms gadiem, pirmo reizi, kad to pagaršoju, man likās, ka nekad vairs, nekad vairs. utt

un, nē, es neesmu kļuvusi par veģetārieti, es vienkārši ikdienā vispār vairs neēdu dzīvnieku produktus, izņemot zivju eļļas kapsulas. bet tam nav pamatā nekādu morālu apsvērumu, vienkārši drošs-paliek-nedrošs sakarā ar nopietnām autõimūnām saslimšanām ģimenes un pašas vēsturē.