šorīt esmu kā tāda mājsaimniece, vīrs (Rita) aizgājis uz darbu (universitāti), es tikmēr paguļu ilgāk, nesteidzīgi nodušojos, apģērbjos, sažāvēju matus, nomazgāju traukus, uztaisu sviestmaizīti un tad pie datōra, kaut ko pamācīties. bet skats pa logu vispār nerada ilūziju, ka es būtu kaut kur prom, tāds pats lietutiņš un plēkbrūns pagalms, tikai visas istabas tik briesmīgi baltas kā slimnīcā. varbūt patiesībā es esmu slima ar kaut kādu mental disorder, un patiesībā esmu slimnīcā un Rita ir mana ārstējošā ārste, un visādas lietas (kā datōru un visu, ko šorīt darīju) es vienkārši iztēlojos/modificēju realitāti, kā filmā shutter island stāstīja par reičelu, ka viņa dara.



P.S. vispār, tikko pamanīju, ka nesen te cibiņā liku jauko citātu no dziesmas par lāci uz vēja spārniem, bet tur, vispār, pēc tā "laidiet mani projām" seko "uz vēja zemi", un taisni tur es esmu nonākusi, cik lieliski