jums arī mēdz būt tā, ka negribas iet gulēt, jo zināt, ka tur zem segas blakus tūliņ iešmauks un sāks drusku žņaugt vientulība?

īstenībā stulbi, ka jātiek tam brīdim pāri, jo, piemēram, aizmigusi sapņos es biežāk jūtos citādi, nekā vientuļi. pat tad, kad sapņos ir tādi diezgan vientulības momenti, piemēram, visi mani draugi mani pēkšņi vēlas nogalināt vai arī ir kaut kur pazuduši un es viena cīnos ar kādu likstu, parasti es jūtu vienkārši izmisumu, ne konkrēti vientulību.

virtuvē zāļu kastītē joprojām stāv pāris pārpalikušas miegazāļu ripas, ko pagājšgad uz sliktāko periõdu līdztekus nomierinošiem līdzekļiem un antidepresantiem, krila eļļai, b vitamīnam, tomātu sulai un sieram (no kidding. ierakstīja man kaut kādā bezmaz receptē. jo es nevarēju konkrēti pateikt, ko esmu tajā dienā ēdusi. pulkstens bija desmit vakarā, kad man bija tā vizīte (jā, ko nu tur teikt, īpatnējs speciālists), es biju nogurusi, noraudājusies un vēl tajā dienā kopā ar savām fantastiskajām IM zombaklēdijām pāris stundas veiksmīgi izlikusies Pilnīgi Normāla un Stabila, kāds vēl tur ko esmu ēdusi, bļeģ) izrakstīja mammas nenormālais neirolõgs. atceros, ka viņš brīdināja, ka jābūt jau gultā, kad to iedzer, man likās, kas par muļķībām, nav tak nekāda anestēzija, nu, un tad pirmo reizi es tās pamēģināju, ielīdu zem segas, uzliku "welcome to night vale", un pēc pāris minūtēm vienkārši kā ar āmuru pa galvu, pamodos no modinātāja pēc septiņām stundām, sapinusies austiņu vadā.

man šķiet, šis tieši šodien ir tāpēc, ka principā biju diezgan sociāla. vienmēr esmu zinājusi, ka nesātība ir mans lielākais grēks. no rīta paēdu lieliskas brokastis tajā ezītis miglā iestādē ar banderlogs, uzdāvināju viņai pašapzīmētu t-kreklu, ar kuru vispār ļoti lepojos. tur tai miglā nekādi nevarēju saprast, kāpēc vīrietis, kas mūs apkalpoja, izskatās ārprātīgi pazīstams, tā arī neizdomāju un tikai vēlāk iedomājos, ka es taču varēju pajautāt, vai nav arī gadījumā mācījies RV1.ģ vai kādreiz bijis draugs kādam cilvēkam, ko pazīstu. viņam bija ļoti gaisīgi, viegli lokaini mati, iedomājos, ka viņš varētu būt austiņu un cepuru un kaut kādu citu galvas aksesuāru modelis. nezin kāpēc tikko iedomājos arī par to, cik briesmīgi būtu tad, ja viņš saslimtu ar vēzi un tie sāktu izkrist un būtu jānoskuj. droši vien jau tā galīgi nebūtu briesmīgākā lieta tādā situācijā. jaunajā gadā šim nezināmajam cilvēkam novēlu nesaslimt ar vēzi, vislabāk vispār nesaslimt. lūk, pēc šī vēlāk vakarā es vēl satiku vecākus, priecīgi izvadīju uz teātri, kura biļetes mēs ar brāli viņiem uzdāvinājām, un tad pavadīju laiku ar kr, aizgāju nodot asins analīzes, pēc tam skatījāmies kaut kādus video un runājām par datoriem, viņš no tā, ka kaut kad ieminējos, kā mani kaitina, kad šis datõrs pēkšņi kļūst lēns, ir izdomājis, ka varētu man sakomplektēt desktop datõru, salikt pats no visādām sastāvdaļām. es dzēru tēju un māju ar galvu un domāju, ka man taču tāpat tuvākajā laikā nekam tādam nebūs naudas. nu, un tad mājās ieslēdzu datõru, bet tur skype uzrakstījis matīss, un mēs it kā mazliet runājam, bet es īsti nevaru saprast, vai tā ir saruna, tikpat, cik bezgala viegli jau kopš vidusskolas man ir ar viņu runāt dzīvē, tikpat nejēdzīgi pēdējos gados ir runāt jebkādā virtuālā formā, vidusskolā tā nebija. un man gribas to sarunas sajūtu, bet tā vietā sanāk kaut kāda tāda iekšēja raustīšanās par to, ka varbūt vienkārši esmu pārāk tizla, lai kaut ko sarunai līdzīgu uzturētu. vēl jau arī fakts, ka pēdējās pāris dienās ir atcēlušās trīs dažādas tikšanās bez kaut kādiem konkrētiem pārcelšanas piedāvājumiem, un nenoorganizējusies viena izvirtuāla saruna, kaut kā daļēji neapzināti tas tomēr liek justies negribētai, pat, ja ir skaidrs, ka pie vainas ir nepārvarami ārēji spēki. tas viss drusku arī grauj motivāciju saņemties kādas citas tikšanās ar citiem mēģināt piedāvāt un organizēt, jo sevišķi, ja klāt vēl jaucas noilguma sajūta, tad laikam arī ģenerējas vēl arī nākotnes vientulīguma sajūtas foreshadowing. varbūt tas, varbūt kaut kas cits, bet šonakt es riktīgi akūti izjūtu faktu, ka kaķis ir apmēram sešas reizes par mazu izmērā.