Bet neaizmirsīsim izvērtēt vienīgo iemeslu, kuru mēs personīgi varam ietekmēt, to, kurš pedagoģijā pastāv kopš senseniem laikiem - ir skolēns, kas nesaprot, un ir iesprostots pasaulē, kurā visi pārējie visu saprot, un ar viņu ir viņa vientulība un kauns.

Mēs vienīgie varam izpestīt viņu no šī cietuma, vienalga, vai mums tas ir mācīts, vai ne.

Skolotāji, kas mani izglāba un kas izveidoja no manis skolotāju, nebija tam gatavoti. Viņus neinteresēja manas mācīties nespējas pirmsākumi. Viņi netērēja laiku, meklējot tam iemeslus un lasot man par to morāli. Tie bija pieaugušie, kas sastapuši briesmām pakļautus pusaudžus. Viņi saprata, ka lieta ir steidzama. Viņi ienira. Viņi mani nenotvēra. Viņi atkal ienira, dienu pēc dienas, vēl un vēl... Galu galā viņi mani izvilka. Un kopā ar mani vēl daudzus citus.

(..)

- Katrs skolēns spēlē savu instrumentu, nav jēgas tam pretoties. Labi pazīt mūsu mūziķus un rast harmoniju ir grūts uzdevums. Laba klase ir nevis pulks, kas soļo vienā solī, bet orķestris, kas atskaņo kopīgu simfoniju. Ja jūs esat mantojis mazo trijstūri, kas spēj izteikt tikai ting-ling, vai vargānu, kas saka tikai blong-blong, galvenais, lai tie ieskanas īstajā brīdī, cik vien labi iespējams, lai kļūst par izcilu trijstūri un nevainojamu vargānu un lai tie būtu lepni par savu devumu ansambļa skanējumā. Tā kā patika uz harmonisku skanējumu liek viņiem visiem progresēt, mazais trijstūris arī galu galā pazīs mūziku, varbūt ne tik labi kā pirmā vijole, bet viņš pazīs to pašu mūziku. (..) Problēma ir tā, ka mēs viņiem liekam domāt par pasauli, kurā svarīgas ir tikai pirmās vijoles.

//Daniels Penaks, 2007, Skolas sāpes