katru reizi, kad man kāds pajautā, vai es plānoju palikt skolā pēc programmas beigām, es vai nu mazliet sāku raudāt vai vismaz jūtos kā raudāt. jo arī par to es jūtos ļoti conflicted. jā, es gribu palikt skolā, nē, es negribu palikt skolā. es gribu darīt vēl tik daudzas citas lietas, un tas vienkārši nav savietojams ar tādu slodzi skolā, kas no manis prasītu kaut uz pusi tik lielu ieguldīšanos, kā tagad. un pat tad, ja es strādātu trīsreiz lielāku slodzi kā tagad, es pelnītu tik ļoti neatbilstoši draņķīgu atalgojumu, ka tā vienkārši būtu mazliet ņirgāšanās par dzīvošanu. bet tai pat laikā atzīt, ka, nē, es tomēr visdrīzāk negribu šo taisīt par savu karjeru, ir diezgan saraudinoši divu iemeslu pēc - pirmkārt, tas liek man atzīt, ka es kaut ko gribu, kas nav dabūjams skolā (tātad, ahā, vai saožam lepnības grēku? nav labi diezgan, ja?), tas liek man domāt par SEVI un savām VĒLMĒM, nevis ļauj vienkārši izvēlēties sagaidāmo, pareizo rīcību ("tagad tu mūžīgi mūžos strādāsi tikai skolā un būsi par to absolūtā sajūsmā"), un domāšanu par sevi vienmēr ieskauj milzīga, neizmērojama kauna sajūta. man ir kauns, ja es kaut ko gribu, un arī sajūta, ka tas nozīmē, ka tas noteikti nav iespējams. otrkārt, tas nav "pareizi" arī tādā ziņā, ka es jau pamazām tuvojos saviem late twenties, un mani vajā uzmācīga balss pakausī, ka you should have figured it all out by now, tāds "jā, ok, mācījies anthro, patika, sanāca, bet tomēr izdomāji, ka nebūsi akadēmiķis, ok, mācījies līderību un pedagõģiju, patika, sanāca, bet tomēr izdomāji, ka nebūsi skolotāja, WHAT THE HELL IS WRONG WITH YOU, YOU SILLY WOMAN? how are you not content and settled?"
lai gan kas tad, pie velna, ir tie divdesmit ar astīti, nu. tāds sīkums pasaules vēsturē, ha.

un tomēr, un tomēr. man principā ir diezgan, iespējams, spožs prāts, if i do say so myself un diezgan pamatīgs gribasspēka vai, reizēm, stūrgalvības apjoms, un pagaidām nav bijis nekā tāda, ko es apņemtos paveikt, kas man nebūtu ar lielākām vai mazākām pūlēm vai mokām izdevies un procesā arī paticis vismaz kādu daļu laika. un šī ir daļa no "problēmas", jo es saprotu, ka tad, ja es darīšu to, ko esmu izdomājusi, ka gribu darīt, man ir pamatots iemesls domāt, ka arī tas man agrāk vai vēlāk sanāks un vairāk vai mazāk patiks. un ja nu es arī tad izdomāšu, ka tomēr gribu kaut ko citu? bet arī - kāpēc gan tā būtu slikta lieta? reāli jau viss, ko līdz šim esmu darījusi un apguvusi, diezgan ļoti efektīvi papildina visu pārējo, un kā kopš IM atlases man radās sajūta, ka viss, ko līdz tam dzīvē esmu darījusi, ir vedis mani tieši uz to punktu, tieši uz tādu savu prasmju realizēšanu, man īstenībā tā liekas arī tagad, domājot par nākamo plānu un par lielāko daļu lietu. citējot edavārdi - "dzīve ira kā ceļš, dzīve ira kā ceļš", ha. bet tas opportunity cost, tas laikam ir tāpat, kā pēc stundas ar saviem pagājušā gada trešklasniekiem (nu jau ceturtklasniekiem, protams), es tomēr terapijā metos pinkšķēt par to, kā joprojām redzu lasting impact tam, ko es ar viņiem darīju, un, protams, nevaru nedomāt par to, kā būtu bijis tad, ja es to būtu turpinājusi. droši vien varētu būt bijis labi. droši vien, ja man sestajā klasē nebūtu bijis laika ierobežojumu dēļ jāizšķiras - dejot kustību teātrī vai iet dziedāt, vai arī, ja es būtu izvēlējusies dejas, es tagad ar tādu pašu entuziasmu un panākumiem, kā dziedu savā fantastiskajā ansamblī, dejotu kādā fantastiskā deju kolektīvā. (ha, stulbums, netālredzīgie vecāki, vajadzēja kaut kā to dejošanu prioretizēt, moš būtu smukāka, tievāka tagad). ja es būtu turpinājusi mācīties tās vēl trīs svešvalodas, kuras šobrīd pārvaldu dažādos iesācēja vai patizlas viduvējības līmeņos.., varbūt ja man nebūtu palicis garlaicīgi tae-kwon-do nodarbībās, es tagad būtu sportiste, kāpēc ne, kas to lai zina, bet KĀDA STARPĪBA?! es esmu šeit un tagad ar tām prasmēm un interesēm, kas man ir. nav jau gluži tā, ka gribu pārkvalificēties uz kaut kādu astrõfiziku, un arī tas taču kopumā būtu ok un ar lielākām pūlēm izdarāms, ja tiešām to gribētu. un nekas no tā visa, ko esmu darījusi, taču nav izniekots. es joprojām, piemēram, dejoju, man patīk un es saprotu, kā es jūtos savā ķermenī, un man tas patīk (kā es jūtos PAR savu ķermeni jau ir cita lieta, tur atkal dominē "jābūtība" un internalizētas ārējās prasības/standarti). opportunity cost sūkā, bet es taču nevienu no savām kvalifikācijām un prasmēm kaut kur neatgriezeniski nepazaudēju. tāpat kā es teorētiski jebkurā brīdī varu atgriezties akadēmiskajā pasaulē un ķerties pie pētniecības, es vienmēr varēšu atgriezties skolā.

un vispār jau ideālā variantā es nākamgad gan paliktu, gan nepaliktu skolā - vienkārši ietu uz skolu strādāt, piemēram, tikai ar vidusskolu, pavisam, pavisam maziņu slodzīti, kas laika ziņā drīzāk atgādina hobiju, nevis karjeru, jo tas man būtu gan interesanti, gan jautri, gan jēgpilni izdarāmi, ieguldot tieši tik, cik varu un gribu. un, paralēli darot vēl kādas no visām tām miljõns citām lietām, kas arī mani patiešām interesē, varētu arī redzēt, kā un vai tas salāgojas un samērojas. varbūt tas līdzsvars mainās. man taču nav jābūt kā nevienam citam, man nav jāmēra sava dzīve pēc kaut kādas mistiskas, it kā aprēķināmas, bet patiesībā neatšifrējamas jābūtības. tieši tāpat, kā es, sastopoties ar dažādiem citiem cilvēkiem, efektīvi paļaujos un pieņemu visu ko, ko viņi dara (ja tas nav kaut kas ļaundabīgs, protams), kā, iespējams, pašsaprotamu un pilnīgi pieņemamu, ja jau viņi tā saka/dara, varbūt pienācis laiks atmest dubultstandartus un tāpat kā es ar interesi skatos un jautāju citiem, nevis meklēju kaut kādus ārējus "normālības" standartus, arī ar interesi un paļāvību ieklausīties tajā, ko es gribētu un varētu darīt pati. un pieņemt to kā pašsaprotamu, ka tā VAR domāt, teikt, darīt. jo es taču esmu tā nodomājusi, pateikusi vai plānojusi darīt (vai, reizēm, jau izdarījusi).