šausmīgi pietrūkst divu lietu - validation un pieskaršanās cilvēkiem.

man tik ļoti pietrūkst pieskārienu, ka jūtos vīlusies par katru no ansambļa biedriem, kas uz atvadām neapkampj vai vismaz nepaspiež roku, jūtos saskumusi, ka kuratore nesamīļo, mēģinājumā ievelku rokas zem džempera un stāvu, pati sevi apskāvusi,
es jūtos tik tālu no visiem,
man gribas, lai vienkārši būtu kāds blakus, kurš neatļautu sevi novest līdz tādai situācijai, kā šodien, kad neesmu gulējusi pilnīgi nemaz vairāk nekā 24h no vietas, pirms tam iepriekšējā naktī guļot tieši 3h,

es vienkārši gribu, lai kāds par mani parūpējas, lai gan es zinu, ka tai vajadzētu būt tikai un vienīgi man pašai,

bet reizēm man šķiet, ka nav godīgi tas, ka es ar visu savu enerģiju slavēju ap 100 cilvēku vairākas dienas nedēļā un mierinoši uzlieku roku uz pleca visiem tiem no viņiem, kuriem to vajag, bet man pašai jebkādu šādu žestu saņemšana ir rets izņēmums, neviens cits jau pie tā nav vainīgs, kā vien es pati, bet pēdējā laikā man mājās ir auksti un man liekas, ka es kaut ko esmu izdarījusi pilnīgi nepareizi, man ir apnicis dzīvot tā, ka man ir sajūta, ka es neko nevaru, bet viss jāizdara pašai, un es visu arī izdaru. es gribētu, lai kāds cits uzkāpj uz tām kāpnēm manā guļamistabā, izurbj sienā caurumus un pieskrūvē aizkaru stangu, es gribu, lai man ikdienā no rītiem atkal gribētos mosties

un es arī zinu, ka lielākā daļa šā brīža izmisuma un asaru ir tikai un vienīgi nogurums, tāpat kā bērni raud, kad ir miegaini

izgulēšos, un viss būs aizmirsts