Tas ir mainījies ļoti pēdējā laikā.

Es agrāk jutos vainīga, ka ēdu par daudz, par ātru un pārāk neveselīgi, t.i. man principā ir diezgan drausmīgi ēšanas paradumi, ar kuriem es šo to mēģinu kompensēt, plus, man ēšana tāpat kā smēķēšana bieži kalpo par coping mehānismu stresam un sāpēm.

Bet tad es sev pateicu "ok, tā ir zināma problēma, bet es to nevaru atrisināt divu dienu laikā, un vainas sajūta visu padara vēl ļaunāku", un kopš šī pavērsiena es arvien biežāk saņemos mājās sev uztaisīt jēdzīgas maltītes bez īpašas piespiešanās.