diez, cik laba var būt diena
ja pašā tās sākumā nākas bezpalīdzīgi noskatīties, kā sabrauc mazu kaķēnu, un es FUCKING NEKO NEVARU IZDARĪT, lai viņu izglābtu, un tad tās domas, bet ja nu es tomēr varēju, vēl bija zaļā gaisma, vajadzēja skriet pāri ielai, kad viņš paskrēja zem trolejbusa, nevajadzēja atviegloti nopūsties, kad viņš ielīda kaut kādā trolejbusa vēdera caurumā, nevajadzēja ticēt, ka viņš zina, ko dara, un ka tiks iekšā trolejbusa telpā un tur būs silts un kāds viņu paņems mājās, vajadzēja zināt, ka kaut kas notiks, vajadzēja skriet un kaut kā viņu paņemt rokās un aiznest projām, vai vismaz izbiedēt atpakaļ uz ietves, vajadzēja.. nu,jā. nebūtu tik traki, ja viņš būtu vienkārši sabraukts, uzreiz čušs un cauri, bet tās dažas sekundes (kuras man šķita kā garākā mūžība pasaulē, jo man tas bija jāskatās) no brīža, kad viņš izkrita no trolejbusa vēdera, un mēģināja kaut kur skriet, bet acīmredzami tapa trāpīts ar riteni, līdz brīdim, kad viņam pavisam pāri pārbrauca vieglā automašīna, tas brīdis, kad viņš gulēja tur uz ielas un raustījās, raustījās, raustījās, kamēr viņu pavisam sabrauca, ai, tas bija tik briesmīgi. jo bēdīga nav nāve, bēdīgas ir tās ciešanas, un tagad es nespēju skatīties uz trolejbusiem bez sajūtas, ka tūlīt atkal izsprāgs kāda riekšava asaru, un man bail iet gulēt, jo man ir pamatotas aizdomas, ka es to redzēšu atkal un atkal, un atkal,
un atkal nevarēšu viņu izglābt un pietaupīt tās bezgala ilgo sekunžu mokas.
bija jau dienā arī labas, ļoti labas lietas
karlīne tikusi doktorantūrā, tā ka tagad es oficiāli varu paziņot, ka pazīstu jaunāko ginekolōģijas doktoranti (un, droši vien, arī doktōri, jo es varu derēt, ka she'll be a huge success) Latvijā
semināri pat gluži patīkami, cilvēki iesaistās un padara visu daudz interesantāku
komunikācija, smieklīgumi, un, protams, marmelādes siers
bet tomēr, visur tur fōnā, aizveru acis, un kaķītis raustās, raustās, raustās, un es nesaprotu, kāpēc tieši es, kāpēc man to vajadzēja redzēt, ko es tādu esmu izdarījusi, ka teju visur, kur skatos, vienas vienīgas ciešanas
bet, uz tādas nosacīti priecīgākas nots - iesakiet, lūdzu, kāds labus acu pilienus, man no lielās lasīšanas un datōrrakstiem, un nemiega sūrst un sāp acis, un gaisma pat kož
ja pašā tās sākumā nākas bezpalīdzīgi noskatīties, kā sabrauc mazu kaķēnu, un es FUCKING NEKO NEVARU IZDARĪT, lai viņu izglābtu, un tad tās domas, bet ja nu es tomēr varēju, vēl bija zaļā gaisma, vajadzēja skriet pāri ielai, kad viņš paskrēja zem trolejbusa, nevajadzēja atviegloti nopūsties, kad viņš ielīda kaut kādā trolejbusa vēdera caurumā, nevajadzēja ticēt, ka viņš zina, ko dara, un ka tiks iekšā trolejbusa telpā un tur būs silts un kāds viņu paņems mājās, vajadzēja zināt, ka kaut kas notiks, vajadzēja skriet un kaut kā viņu paņemt rokās un aiznest projām, vai vismaz izbiedēt atpakaļ uz ietves, vajadzēja.. nu,jā. nebūtu tik traki, ja viņš būtu vienkārši sabraukts, uzreiz čušs un cauri, bet tās dažas sekundes (kuras man šķita kā garākā mūžība pasaulē, jo man tas bija jāskatās) no brīža, kad viņš izkrita no trolejbusa vēdera, un mēģināja kaut kur skriet, bet acīmredzami tapa trāpīts ar riteni, līdz brīdim, kad viņam pavisam pāri pārbrauca vieglā automašīna, tas brīdis, kad viņš gulēja tur uz ielas un raustījās, raustījās, raustījās, kamēr viņu pavisam sabrauca, ai, tas bija tik briesmīgi. jo bēdīga nav nāve, bēdīgas ir tās ciešanas, un tagad es nespēju skatīties uz trolejbusiem bez sajūtas, ka tūlīt atkal izsprāgs kāda riekšava asaru, un man bail iet gulēt, jo man ir pamatotas aizdomas, ka es to redzēšu atkal un atkal, un atkal,
un atkal nevarēšu viņu izglābt un pietaupīt tās bezgala ilgo sekunžu mokas.
bija jau dienā arī labas, ļoti labas lietas
karlīne tikusi doktorantūrā, tā ka tagad es oficiāli varu paziņot, ka pazīstu jaunāko ginekolōģijas doktoranti (un, droši vien, arī doktōri, jo es varu derēt, ka she'll be a huge success) Latvijā
semināri pat gluži patīkami, cilvēki iesaistās un padara visu daudz interesantāku
komunikācija, smieklīgumi, un, protams, marmelādes siers
bet tomēr, visur tur fōnā, aizveru acis, un kaķītis raustās, raustās, raustās, un es nesaprotu, kāpēc tieši es, kāpēc man to vajadzēja redzēt, ko es tādu esmu izdarījusi, ka teju visur, kur skatos, vienas vienīgas ciešanas
bet, uz tādas nosacīti priecīgākas nots - iesakiet, lūdzu, kāds labus acu pilienus, man no lielās lasīšanas un datōrrakstiem, un nemiega sūrst un sāp acis, un gaisma pat kož
piešņauktā salvete | nošķaudīties