nu, par vienu kaķīti pasaulē mazāk.

un es tagad braucu uz mēģinājumu dziedāt "happy". jo tas ir vienīgais, ko var darīt, priecāties par to, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā eitanāzija glābj no nepieciešamības stundām ilgi klausīties mirstoša minča smakšanu, kamēr tā beidzas pati no sevis.

un varbūt te arī iespēja nokļūt soli pretī apsēstības ar "pareizo" un "noteikumiem" mazināšanai. jo tu vari darīt visu pareizi un tāpat nonākt šeit, pie nenoliedzami tomēr skumja iznākuma.