bet brīžiem man riebjas, ka man ir dzīve, tas ir, ka ir ne tikai obligātie pienākumi, bet apkārt vēl viss tas, no kā jāizvēlas, ko darīt, kur doties, ka tas viss tomēr ir tik vājprātīgi jāplāno
es reizēm pilnīgi fiziski jūtu, kā tas mani stiepj un nospriego pavisam ne labā veidā.
it kā nekas nav noticis, es ar visu tieku galā, bet uzplaukst kaut kāda trauksme kā pretīgs tīkls, kurš aptver visu manu būtību, un tad viena manis daļa nodarbojas ar iesākto, piemēram, klabina taustiņus vai kaut kur iet, vai ar kādu runā, kamēr cita arvien vairāk un vairāk uzvelkas, jo viņai no visām pusēm triecas virsū un līp klāt tie visi varianti, tās visas pēkšņi neatliekamās lietas, un, jo vairāk ir jau ietriekušās, jo vairāk viņu kļūst, pēkšņi arī darbi, kuri nav steidzami vēl dienas, nedēļas, pat mēnešus nebūs steidzami, pēkšņi arī tie vēlas pievienoties, lec kājās un skrien virsū skaļi kliegdami, pēkšņi viņi ir tieši tikpat neatliekami un jau nokavēti, un tik prasīgi, un viņa ir tā tīkla sapīta, izmisīgi mēģina no tā atkauties, kamēr, piemēram, taustiņi klabinaklabinaklabina, un tad pēkšņi kaut kas notiek, kaut kas pilnīgi cits, kāds uzdod kādu pavisam nevainīgu jautājumu, vajag kādu daļu, kas tam pievērstos, "balanss" ir izjaukts, un kaut kas saplīst un
vispretīgāk tajā ir tas, ka tur paralēli ir divas pilnīgi nesavietojamas vēlmes, sastingt un palikt pilnīgā mierā bez ārējo stimulu ietekmes, bet arī skriet un nogrimt kaut kādā ļoti intensīvā ārējā stimulā, to drown out all the rest.
es vēl mēģinu saprast, kas īsti ir tas, kas šo reakciju izraisa. man šķiet, ka tas ir tad, kad es pēkšņi negaidīti nonāku kontaktā ar kaut ko darāmu, ko esmu bijusi aizmirsusi vai par ko neesmu zinājusi, kaut ko, kas ir semi-urgent, un tas pārsteiguma šoks ļoti uzspēlē tās lietas nozīmīgumu, un tā kā man ir skaidrs, ka es bieži visu ko aizmirstu un palaižu garām, neesmu pietiekami uzmanīga, un tas mani neapmierina un uztrauc, tad šis izprovocē tādu ugh-this-again-look-what-you-did-you-unr
es reizēm pilnīgi fiziski jūtu, kā tas mani stiepj un nospriego pavisam ne labā veidā.
it kā nekas nav noticis, es ar visu tieku galā, bet uzplaukst kaut kāda trauksme kā pretīgs tīkls, kurš aptver visu manu būtību, un tad viena manis daļa nodarbojas ar iesākto, piemēram, klabina taustiņus vai kaut kur iet, vai ar kādu runā, kamēr cita arvien vairāk un vairāk uzvelkas, jo viņai no visām pusēm triecas virsū un līp klāt tie visi varianti, tās visas pēkšņi neatliekamās lietas, un, jo vairāk ir jau ietriekušās, jo vairāk viņu kļūst, pēkšņi arī darbi, kuri nav steidzami vēl dienas, nedēļas, pat mēnešus nebūs steidzami, pēkšņi arī tie vēlas pievienoties, lec kājās un skrien virsū skaļi kliegdami, pēkšņi viņi ir tieši tikpat neatliekami un jau nokavēti, un tik prasīgi, un viņa ir tā tīkla sapīta, izmisīgi mēģina no tā atkauties, kamēr, piemēram, taustiņi klabinaklabinaklabina, un tad pēkšņi kaut kas notiek, kaut kas pilnīgi cits, kāds uzdod kādu pavisam nevainīgu jautājumu, vajag kādu daļu, kas tam pievērstos, "balanss" ir izjaukts, un kaut kas saplīst un
vispretīgāk tajā ir tas, ka tur paralēli ir divas pilnīgi nesavietojamas vēlmes, sastingt un palikt pilnīgā mierā bez ārējo stimulu ietekmes, bet arī skriet un nogrimt kaut kādā ļoti intensīvā ārējā stimulā, to drown out all the rest.
es vēl mēģinu saprast, kas īsti ir tas, kas šo reakciju izraisa. man šķiet, ka tas ir tad, kad es pēkšņi negaidīti nonāku kontaktā ar kaut ko darāmu, ko esmu bijusi aizmirsusi vai par ko neesmu zinājusi, kaut ko, kas ir semi-urgent, un tas pārsteiguma šoks ļoti uzspēlē tās lietas nozīmīgumu, un tā kā man ir skaidrs, ka es bieži visu ko aizmirstu un palaižu garām, neesmu pietiekami uzmanīga, un tas mani neapmierina un uztrauc, tad šis izprovocē tādu ugh-this-again-look-what-you-did-you-unr
piešņauktā salvete | nošķaudīties
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}