Agrāk tā bija, bet arvien retāk, jo es daudzus gadus regulāri nonācu situācijās, kurās es jutos briesmīgi, bet man bija sajūta, ka es nevaru aiziet, jo man nav nekādas alternatīvas.
T.i. - tajās situācijās nebija nekas objektīvi briesmīgs, vienkārši man tajās nebija jābūt, bet, ļoti vulgarizējot, es neko citu nevarēju izdomāt.