narkotikas man vienmēr ir likusies tāda ārkārtīgi savāda tēma, par kuru ir grūti nonākt pie kāda viennozīmīgi pārliecināta viedokļa. es pati ne ar ko īpaši eksperimentējusi neesmu un nejūtu arī tādu vajadzību, jo tāpat pietiek dīvainu un fiziski un emocionāli iespaidojošu pieredžu nomodā un miegā. taču tai pat laikā mani fascinē fakts, ka pastāv produkti, gan pa tiešo no dabas iegūstami, gan tikai mākslīgi sintezējami, kas var piedāvāt ja ne nebijušas pieredzes, tad vismaz nebijušus ceļus pie pieredzēm. es domāju, ka lielu daļu no efektiem, ko cilvēki iegūst, lietojot psihotropas vielas, var sasniegt arī citādos veidos - miegā, paaugstinātas ķermeņa temperatūras rezultātā, ilgstoša bezmiega dēļ, meditējot, lūdzoties, iemīloties, nodarbojoties ar seksu, dzemdējot, lecot ar izpletni, izraisot sev sensory deprivation, slīkstot vai citādi nonākot tuvu nāvei utt, bet negrasos apgalvot, ka nav tādu pieredžu, kas nebūtu unikālas kādas vielas lietošanai - to nevaru īsti zināt -, un ir skaidrs, ka noteikti "narkotikas" ir viens no neskaitāmajiem veidiem, kā pie dažādām pieredzēm nokļūt.
vienīgais, kas mani vienmēr ir kaitinājis sakarā ar cilvēkiem, kas ir lietojuši/lieto kādas šīs psihotropās vielas, ir tad, ja tiek mēģināts kādam citam to lietošanu uzspiest vai arī kaut kādā veidā citādi izrādīt necieņu pret lēmumu tās nelietot. kādreiz es riktīgi nesapratu, kāpēc ar šo cilvēki viens otram mēdz "uzbāzties" daudz vairāk nekā, say, cigaretēm vai savu mīļāko ēdienu, bet tagad man šķiet diezgan loģiski, ka varbūt pieredzes intensitāte rada pastiprinātu vēlēšanos dalīties, vai arī, ka ir sajūta, ka citādāk "vienkārši nav iespējams saprast". bet nu, te nu man liekas, ka vispār jau īstenībā cik tad mēs vispār varam saprast no jebkura cita.cilvēka dzīves pieredzējuma, bet tas tāds tangenss.

katrā ziņā, atceros, kā mēs par šo reiz runājām ar tēti, un es, mēģinot pamatot to, kā es varu reizē būt par narkotiku pieejamību un tirgus kontrolētību, tai pat laikā pati negribot tās mēģināt (kas nav īsti taisnība, jo es plānoju pamēģināt varbūt ne visas, bet daudzas narkotikas, kad būšu pensijā un tuvu nāvei, jo 1)tad tāpat jālieto tonnām visādu vielu - zāļu 2)risks nomirt vai sapist veselību ir reāli diezgan mazsvarīgs 3)varētu būt, ka ilgas dzīves rezultātā ir radusies sajūta, ka viss jau ir pieredzēts, un nu gan vajag kaut ko nebijušu), nonācu pie divām lietām, kas man šajā jautājumā liekas nozīmīgas - pirmā ir kultūras konteksts, otrā - individuālā loģika.

tātad, cilvēki lielākoties narkotikas pretnostata alkoholam un uzskata par kaut kādu bubuli, kas ir Tik Daudz Trakāk par alkoholu, bet reāli liela daļa no šī uzskata ir saistāma ar to, ka mums Eiropā ir ilgstošas alkohola lietošanas tradīcijas, bet nav visādu citu psihotropo vielu tradīcijas, nav tā konteksta un prasmju, kas ļautu cilvēkiem veiksmīgāk, teiksim, izvērtēt riskus un ieturēt mērenību, nav īsti pieņemama sociālā kobteksta, kurā narkotikas tiktu uztvertas kā kaut kas cits, izņemot pārmērību pēc noklusējuma. līdzīgi kā savulaik amerikas indiāņiem ar alkoholu, kuriem, savukārt, nebija nekādu problēmu ar gadsimtiem ilgām pejota lietošanas situācijām. tikai tāpēc, ka ir vai nav atbilstoša pieredze. aizliegšana un nosodīšana nav īsti laba stratēģija efektīvākas spriestspējas un atbildīgākas lietošanas attīstīšanai. tāpēc esmu lielā mērā par maksimālu visa kā legalizāciju un drošības kontrolēšanu, un sabiedrības izglītošanu, jo nav jau tā, ka tā nelegāluma dēļ cilvēki neko nelieto, vai ne.

savukārt, otrā lieta - pavisam vienkārši, domājot par narkotiku lietošanu, vispārinot, būtībā pastāv tikai trīs iespējas, kas varētu notikt, kaut ko lietojot. pirmā iespēja - tā ir īpaša un lieliska pieredze. otrā iespēja - tā ir neitrāla, neinteresanta pieredze. trešā iespēja - tā ir negatīva, nepatīkama pieredze. no sava individuālās loģikas viedokļa es caur šo tātad varu izsecināt, ka nav īsti vērts pagaidām pie tās ķerties, jo, ja es piedzīvoju otro vai trešo pieredzi, tā ir šķietami galvenokārt nelietderīgi iztērēta nauda un, iespējams, laiks, lai iegūtu pieredzi, kas nav īpaša vai pat ir nepatīkama. savukārt, ja tā ir patiešām tik superlieliska pieredze, tad pastāv tikai trīs varianti - vai nu tā tad paliek izolēta pieredze, par kuru kaut kādā mērā tālāk just nostalģiju un ilgas, to neatkārtojot, kas arī nav diez ko desirable, vai arī tad sanāk to turpināt mēreni un attapties tai pašā ilgu pozīcijā, vai arī turpināt lietot tādā indulgent manierē, kas atkal var novest pie nevēlamām sekām kā atkarības. būtībā, risks īsti neatmaksājas, no manas personiskās individuālās loģikas.

vispār droši vien bija lieki so visu rakstīt, bet kaut kā aizplivinājos līdz šim, lasot kārtējo vairāk vai mazāk karsto diskusiju par šo tēmu. manuprāt, piedāvāt citiem narkotikas, tāpat kā piedāvāt kubas cigārus vai olīves var būt ok, tikai nepieciešams informētības konteksts un cieņa pret indivīdu lēmumiem, kaut kā tā.
viens liels labums no šī rakstīšanas bija - beidzot kļuvu miegaina. žāvs.