šodien visu ceļu mājup pie sevis dziedāju baznīcas dziesmas. vakar vakarā, savukārt, pēc pelnufeja ieraksta par sarunu ar rokpelni izlasīšanas ienāca prātā doma, ka varbūt man arī gribētos, lai kāds par mani palūdzas. principā gan nevis reliģijas vai pat dieva pēc, bet tāpēc, ka tas ir tāds īpašs žests, jo man rada asociācijas ar manu babiņu.

šodien jūrmalā ar saviem IM draugiem ēdu sāļu biezpiena maizīti, caur kuru es aizdomājos par kartupeļiem ar biezpienu, ko babiņa mēdza cept (sacepa abus kopā, ļoti garšīgi!), un tā kaut kā domāju, cik ļoti man gribētos ar viņu parunāties par to, ko šobrīd daru ar savu dzīvi. es zinu, ka viņa priecātos, bet man gribētos dzirdēt, ko tieši viņa par to teiktu.

tās baznīcas dziesmas patiesībā arī dziedāju, jo domāju par litānijām, ko mēdzām kopā dziedāt, un viņas bērēm, kurās es arī dziedāju. viņa bija tik bezgala gaišs cilvēks, kādam man kādreiz gribētos būt. nezinu tikai, vai tas ir iespējams, ja nekļūstu tik ārkārtīgi ticīga, kā viņa. un tai pat laikā par seksu ar babiņu es esmu runājusi daudz vairāk, nekā savu mammu, hahaha. latgale ftw.