šodienas izbrauciens uz jūrmalu ar tors bija ļoti veldzējošs visvisādos veidos.

beidzot palaiskojos un mierīgi izpeldējos, un, parunājot par savām sociālajām bažām, nonācu pie secinājuma, ka problēma lielā mērā slēpjas tajā, ka tas ~konstantais klāt-esošums ar IM ļaudīm ir radījis ļoti spēcīgu kopīguma un tuvuma ilūziju. ilūziju ne jau tādā ziņā, ka mums nebūtu izveidojies kontakts, ir, protams, bet tā, ka tas pieredzes formāts diezgan pamatīgi liek aizmirst, cik tomēr sveši viens otram mēs vēl patiesībā esam, cik ierobežots ir tas pieredžu un tēmu loks, kurā esam operējuši, viens ar otru "pārklājoties". un tad, kad šis fakts tomēr izpeld virspusē, nav brīnums, ka ir mulsinoša sajūta, tāda kā kognitīvā disonance, jo tas, ka reāli esam puslīdz pazīstami tikai mēnesi, ir kaut kā paskrējis garām.