šonakt sapņoju šausmīgu murgu.

tajā kāda sieviete, kam bija bērns invalīds, gribēja nodedzināt savu māju. man no sākuma likās, ka viņa grib to darīt, lai saņemtu apdrošināšanas naudu un varētu rūpēties par bērnu, un es teicu, ka, ja nav nekādu citu iespēju, varbūt tas pat nav vissliktākais iespējamais plāns. viņa turpināja stāstīt un stāstīt, kā ir mājā izkārtojusi visādas viegli uzliesmojošas lietas un vielas, un laistīt māju no ārpuses ar benzīnu, un tikai brīdī, kad viņa izvilka šķiltavas, es sapratu, ka tas bērns ir iekšā mājā, un viņa to grib sadedzināt ar visu bērnu, lai aizbēgtu no atbildības. atceros pēkšņo milzīgo nelabuma sajūtu brīdī, kad to sapratu, un to, kā laiks palēninās, kamēr viņa šķiļ tās šķiltavas, un es redzu, ka nepaspēšu tās pārķert, pirms viņa aizdedzinās visu to milzīgo daudzumu benzīna, un mājas ieeja ir tās otrā pusē, un es zinu, ka durvis būs aizslēgtas, un es nezinu, vai varēšu tās izgāzt, un pirmā stāva logi ir aizrestoti, un ugunsdzēsēji nepaspēs atbraukt.

pamodusies ilgi gulēju gultā uz vēdera, skatījos tukšumā un brīnījos, ka nomodā vairs nav nelabi.