Man, kad skolas laikā krāsojos, vienmēr bija riebīgi nepatīkama sajūta, tīrot vakarā kosmētiku nost, es tieši prātoju, nez, vai visiem tā ir, un, ja ir, kāpēc tas tiek pieciests.

Man šobrīd arī krāsošanās šķiet visai neizprotama - ne tik daudz tāpēc, ka pati to nedaru, bet arī, jo man arvien retāk (kad nu gadās redzēt pamanāmi uzkrāsojušās sievietes pietiekami tuvu) tas liekas skaisti. Acis vēl reizēm mēdz būt forši uzkrāsotas, tā, ka es pat ar tādu kā minimālu skaudību uz to noskautos, bet ko tādu kā lūpu krāsa es principā nesaprotu.