Nu, man regulāri ir tā, ka es pasaku kaut ko tizlu vai neiejūtīgu, vai kaut ko neievēroju, kādu neatpazīstu (tas ir vispār pisec, katru reizi!) vai nosaucu cita cilvēka vārdā (protams, ka no malas tas izskatās tāpat, bet patiesībā ir citādi) etc.;
cilvēki man apkārt ir labi un pārmēru neapvainojas, bet man pēc tam ir šausmīga vainas apziņa. Un tas ir ļoti nepatīkami. No tā arī bail.

Nu tbš tāpat kā cilvēks, kas īpaši nepiedzeras, jo baidās no paģirām, un tu viņam saki "pfff, kas tad tās paģiras tādas ir, normāla organisma reakcija", abet šis tikuntā labāk pavadīs visu vakaru, dzerot papildūdeni tā kā tāds nūģis, nekā visu nākamo rītu, vemjot pa pakšiem.