nācu no brāļa uz mājām, apstājos ielas malā, lai palaistu garām mašīnu, bet tā piebrauc blakus un apstājas. pa logu izbāž seju tāds skūtgalvis un prasa, vai varot palīdzēt. es nospriežu, ka kārtējais nabaga neveiksminieks, kas apmaldījies, un prasu, ko viņš meklē, uz ko skūtgalvis atbild, ka viņš neko nemeklē, esot atbraucis pie brāļa uz ziepniekkalnu, bet tur mājai kods un viņam izlādējies telefons, netiek iekšā. vai es varu savā telefonā uzspiest vajadzīgo numuru. nosaucot numuru, viņš nosauca man arī vīrieša vārdu (eduards), tā arī nesapratu, vai tas bija brāļa vai viņa paša vārds, bet nav svarīgi - es biju šaubīga uz brīdi, dot to telefonu vai nē, varbūt palūgt izkāpt no mašīnas, lai nevar vnk aizbraukt ar visu, bet nolēmu, ka tik muļķīgus cilvēku aplaupīšanas veidus jau tikai es varu izdomāt. sniedzu čalim telefonu, bet viņš neņēma un teica, lai es uzliekot uz skaļruni. nu, un tā es stāvēju ielas malā, turēdama izstieptā rokā mobilo, un klausījos, kā skūtgalvainā vīrieša brālis atsakās kāpt ārā no gultas un viņi viens uz otru lamājas. pēc kāda brīža, kad, manuprāt, nekas nebija atrisinājies, saruna tomēr beidzās, un skūtgalvis aizbrauca atpakaļ pie atbilstošās mājas gaidīt, lai viņa brālis nokāpj lejā, nosaucis brāli par pretīgu dirsu, bet no manis atvadījies ar laipnu "čau, čau".