bijām ar pelnufeja noskatīties ghetto games filmu, ko es ļoti vēlējos redzēt jau kopš uzzināju, ka kaut kas tāds būs, jo biju sestdienā savulaik lasījusi par raimondu elbakjanu un visu šo grīziņkalna projektu. lai gan mani pašu tāda veida sportošana barā nekad nav īpaši interesējusi, manuprāt, tādas iniciatīvas ir riktīgi foršas un noderīgas, jo sevišķi tas viņu uzstādījums, ka vajag pašiem domāt/rīkoties, lai sakārtotu vidi sev apkārt un pielāgotu to visādām sevi interesējošām aktivitātēm. arī filma bija tāda ļoti mīļa, iedvesmojoša un aizkustinoša - vienā vietā pat apraudājos: rādīja, kā mazs puika sacīkstēs krīt, viņu uz nestuvēm aiznes uz ātrās palīdzības mašīnu pie mediķiem, bet pēc piecpadsmit minūtēm tas pats sīcis noskurinās, uzliek atpakaļ ķiveri, sēžas uz velō un tai pašā trasē veiksmīgi parāda episkus trikus. tik cienījami. man patīk tās vērtības, kuras viņi izvirza šī projekta ietvaros, patīk tas kopienas gars, tas ir burvīgi. vienīgais, kas man filmā nepatika, bija tas, ka tur meitenes parādās galvenokārt tikai kā dibenu gorītājas vai skatītājas - stipri šaubos, ka tas atbilst patiesībai, jo sevišķi ņemot vērā, ka videō fragmentos no sacensībām fōnā bija redzamas arī dalībnieces, bet par/ar viņām neviens filmas ietvaros nerunāja. tā ka - ir vieta izaugsmei un līdztiesības būvēšanai.