Ļoti šim piekrītu. jo reizēm, lai kaut ko atrisinātu, ir vien jālien ārā no siltās, ērtās vietiņas, un tas jau vienmēr nav tāds "jei, es tagad visu nokārtošu, viss būs super", tur var būt smagi, sāpīgi lēmumi, bet, man šķiet, ka, ja cilvēki to nav gatavi akcaptēt, tad viņi principā nav gatavi akceptēt dzīvi pēc būtības, jo tā dažkārt prasa smagus lēmumus, lai arī cik brīnišķīga nebūtu. Un tad, kad tu sāc vairs nenovelt vainu uz abstākļiem, kļūst riktīgi forši un interesanti, bet reizē arī ļoti bailīgi, jo apzinies, ka lielā mērā visādi sūdi ir paša neizdarība, neizlēmība un slinkums.