braucot autobusā domāju, ko teikt baibas brālim, kurš mani ir uzaicinājis uz kino, un tā nepārsteidzošā kārtā aizdomājos līdz pēdējā laikā ļoti aktuālajai tēmai par to, kādus cilvēkus vēlos redzēt sev apkārt, ar ko gribu veidot no jauna vai uzturēt jau iesāktos kontaktus. viena lieta man ir kļuvusi ļoti skaidra - varētu teikt, ka es baidos no vājiem cilvēkiem. gļēviem cilvēkiem. bezmugurkaulainiem nīkuļiem. needy people scare the shit out of me. es apzinos, ka šāda tipa cilvēkiem es varētu ārkārtīgi patikt, jo, lai gan šis, protams, izklausās mazliet iedomīgi, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka no manis sanāk laba "stiprā klints", uz kuras būvēt visādus pasaku namus. es esmu ārkārtīgi uzticama, galvenokārt ar dzīvi apmierināta un optimistiska, jo sevišķi attiecībā uz citu cilvēku (ie)spējām un izredzēm, "uzmundrinājums un mierinājums" varētu būt mans otrais vārds, man ir patiesībā samērā lieli enerģijas resursi un daudz entuziasma, ko esmu ar mieru ieguldīt visādos trakos un netrakos plānos, un man no sirds patīk izpalīdzēt, atbalstīt, noticēt. un pēdējā gada laikā šim visam pakāpeniski ir pievienojusies arī kaut kāda tomēr pašpārliecinātība, tas ir, sajūta, ka es esmu brīnišķīgs cilvēks. ar visādiem trūkumiem, kas man mēdz mazliet traucēt dzīvot vai vairāk vai mazāk riebties, bet tik un tā - pilnvērtīgs cilvēks, kura vērtība nav atkarīga no tā, vai es apzināti esmu citiem derīga. nu, lūk, un ir skaidrs, ka šāda kombinācija diezgan labi varētu darboties uz cilvēkiem, kas paši ar sevi netiek galā. uz tādiem, kas ilgojas aizvēja un gādīgās drauga/mīļākā rokas, kura visur izbīda, visur pietur, pašķir ceļu un parāda ar pirkstu. un es skaidri zinu, ka mani šobrīd atbaida doma par to, ka varētu tikt nostādīta šādā lomā. es gribu stiprus cilvēkus. ne tādus, kuri nekad neilgojas atbalsta un palīdzības, bet tādus, kas nenostāda citu atbalstu pamatā lielai daļai savas esamības, bieži pat nemēģinot paši cīnīties. es gribu cilvēkus, uz kuriem arī es varu paļauties, es gribu cilvēkus, ar kuriem kopā kalnus gāzt. par laimi, saujiņa tādu man jau ir. and from now on, i'm accepting nothing less.

(gandrīz gribējās galā pierakstīt "auditions held on friday", haha)