drausmīga sajūta stāvēt vetklīnikā un gaidīt desmit, piecpadsmit, divdesmit minūtes pēc tā laika, kad man teikts ierasties pakaļ sunim, un klausīties, kā viņa aizkulisēs pilnā kaklā visādi vokalizējas kā spīdzināta vai sātana apsēsta, mēģinot noticēt vetārstam, kurš saka, ka tas ir tāpēc, ka pēc anestēzijas ir apjukusi, nevis tāpēc, ka ir kaut kādas sāpes.
tagad arī - guļ un činkst, činkst, činkst visādos dīvainos veidos. iespaidīgākais līdz šim - kad izklausās tā, it kā kāds ar aizvērtu muti sauktu "WHOA! WHOA! WHOA!". nekas cits kā ticēt, ka viss normāli, jau man neatliek. galu galā, viņa vienmēr ir spējusi izdot skaļas un daudzveidīgas skaņas, nav jau šis TIK ļoti out of the ordinary.

bet neko, vismaz ir dzīva. un viss esot noritējis ļoti labi, 10dienu laikā vajadzētu būt jau puslīdz back to normal. turam īkšķus, lai tā arī ir.