šonakt es dzīvoju postapokaliptiskā pasaulē, kurā valdīja kāds vīrs, kuram bija bail no zivīm un viņa mūža sapnis bija āraišu ezerpils vēstures rekonstrukcija. pasaule gan bija atkal uzlabota un tāda jocīgi kārtīga, ar visādām pilsētlietām un labumiem. manas mājas bērnībā pēc pašas apokalipses bija bijušas kaut kāda tuksneša vidū mazā koka šķūnī ar milzīgu ģeneratōru un kaut kādu ūdens cisternu, un kleitām. sapnī es to visu biju arī aprakstījusi bērnu grāmatā "the DRESS" kurai uz vāka bija sarkans robots. es biju kaut kāda puslīdz augsta statusa persōna nez kādu iemeslu dēļ, jo es mēdzu runāt ar pašu valdnieku (viņam bija tāda metāla cepure ar ragiem un viņš visur jāja uz zirga) un pat drīkstēju izteikt savu videokli. es nezinu, tam kaut kādā veidā bija saistība ar to kleitu faktu. varbūt es biju apģērba magnāts, kas zina. un tad galvenais sarežģījums sapnī bija, ka izrādījās, ka tam valdniekam ir kkādi apšaubāmi nolūki attiecībā uz to ezerpili - viņš bija ar to apsēsts un gribēja iegūt kaut kādu zvanu, kura pēdējās zvanīšanas precīzu laiku viņš izmisīgi gribēja noskaidrot, kas savukārt bija nepieņemami kaut kādai sievietei, kura man tā sazvērnieciski nemanāmi iedeva melnu ūdenspistoli, kas laikam bija pildīta ar kaut kādu zivju marinādi. līdz atentāta izdarīšanai gan es netiku.


un, ziniet, yir yoront aborigēni to papildu brīvo laiku, kurš iegūts kaut kādu baltocilvēku tehneolōģisko lietu (e.g. metāla cirvis) dēļ izmanto nevis kaut kādai mistiskai "dzīves līmeņa uzlabošanai",

bet gan miegam.
man liekas, es varētu pārvākties pie viņiem.