šodien biju uz filmu viena pati pašā dienas vidū. zāle pustukša, varēju ērti ieritināties pa diviem krēsliem un baudīt. vizuāli, manuprāt, ļoti skaista filma, patika daudzie tuvplāni ar skaistajām sievietēm un tas, ka daudz jēdzīgu (tb par tēmu, nevis vienkārši "ieliksim seksu, jo tā vajag") seksa ainu, kā man principā diezgan ļoti pietrūkst filmās. vēl man ļoti patika, ka pārmaiņas pēc raudoši cilvēki izskatījās patiešām noraudājušies, ar puņķainiem deguniem un visu. parasti jau filmās visi raud vairāk vai mazāk "skaisti".
es gan biju cerējusi, ka šī būs no tām filmām, kurās izdzīvo līdzi varoņu mokām, izjūti +/- katarsi, nomierinies un dzīvo uz priekšu, bet izrādījās, ka ir no tām, kura mani padara lēni-skumīgu (grūti izdomāt jēdzīgu konceptu, tāpēc saukšu to tā) - kuras bēdīgums ir nevis eksplozīvs un intensīvs, bet ieāķējas kaut kur pakausī un tu zini, ka domāsi par visu to, kas tajā liek skumt vēl stundām, dienām ilgi.
es gan biju cerējusi, ka šī būs no tām filmām, kurās izdzīvo līdzi varoņu mokām, izjūti +/- katarsi, nomierinies un dzīvo uz priekšu, bet izrādījās, ka ir no tām, kura mani padara lēni-skumīgu (grūti izdomāt jēdzīgu konceptu, tāpēc saukšu to tā) - kuras bēdīgums ir nevis eksplozīvs un intensīvs, bet ieāķējas kaut kur pakausī un tu zini, ka domāsi par visu to, kas tajā liek skumt vēl stundām, dienām ilgi.
piešņauktā salvete | nošķaudīties