Negāciju Miskaste

15:34: skola, lekcija , aizsedejos, aizdomajos
Divas vienādas lekcijas pēc kārtas. Pirmā ievelkas par 20 min ilgāk nekā paredzēts. Pēc atvēlētajām 15 min pīppauzei visi jau ieņēmuši savas vietas bez kavēšanās. Otrā lekcija beidzas ar lektora tekstu-un vispār jums sen bija jāiet jau mājās! Un visi negribīgi paņem savas virsdrēbes un nesteidzoties iet prom. Jā, bieži tā negadās, es pat teiktu-tā vēl nekad nav gadījies! It kā jau necils priekšmets, kura nosaukumu piemirsu, bet kkas saistīts ar komunikāciju. No vienas puses tāda papļāpāšana par cilvēka psihologisko uzbūvi, paradumiem, uzvedību un reakcijām. Nē, īsti psiholoģija tā nav, man gribētos to nosaukt par mazliet sakarigaku par iedalījumu pēc temperamentiem, raksturiem u.c. diezgan sausas teorijas lietām. Tā pavisam dabiski, atklāti un tieši. Šīs dienas tēma-konflikti. Ne tikai to iedalījums, bet vairāk cēloņi, likumsakarības. Ne tāpēc, ka visiem patiktos konfilktēt, mēs palikām ilgak. Vairāk gan tāpēc, ka iekustina pelēko vielu un mazliet liek apjaust, cik tomēr datoriem pietuvināti radījumi esam, neskatoties uz spēju just, sajust un atšķirīgi veidot kaut kādu dzīves uztveri un redzējumu. Pavisam noteikti kāds skeptiķis pateiks, ka tās visas ir muļķības un vispār visi ģimenes konsultanti, psihologi var iet meklēt nopietnaku nodarbi.
Līdz šim īpaši pierē šo peofesiju neņēmu, neņemu vēljoprojām jeb jo īpaši tagad, kad skaidrs, kā diena, kad šai nodarbei varbūt piemērots viens, ok, varbūt divi no simts. Šo divu procentu pārstāvis arī šodien stāvēja auditorijas priekšā vai pareizāk staigāja riņķī apkārt, runā, uzklausa un diskutē. Jā, diskutējot pasniedz un burtiski ielej katram galvā kaut kādu izpratni (ne teorijas)
Tā kā aizrautībā klausoties pierakstīt nesanāca un patiesībā tā īsti nebija ko pierakstīt, jo tāda veida lekcijai nepieciešams diktafons vai laba atmiņa, tad nu pēc tam, domāšanu veicinot, gribas visu pārgremot, sagremot un apspriest pašai ar sevi kaut drukātā veidā.
Tā amizanti par to ierakstīto info smadzenēs un apstiprinās mans pieņēmums, ka dzīves pamatā, patīk vai nē un lai kā katrs censtos apstrīdēt, ir tikai un vienīgi bērnība. Varbūt primitīvi spriežot var apgalvot, ka bērnībā audzināts tā, savus bērnus lūk, audzina citādāk. Un vai negribas pasmaidīt tiem, kas neņem piemēru? Ok, šis jebkura gadījumā bija idiotisks piemērs savas vienkārsības dēļ. Interesanti šķita, cik tomēr katra dieva radībiņa tiek ietekmēta uz negatīvo pārlieku lielās gādības dēļ. Lai pasargātu mazo sūdu vārītāju tiek izdomāti bubuļi, raganas, kas it kā aizmirsti, tomēr seko līdzi visu atlikušo mūžu. Tā kā nedrukāju, lai kādu informētu, tad nu domājams pati pēc tam sapratīsu.
Neraudi, viss būs labi, kušs.. un noglaudīta galviņa. Ha! Mēs tomēr esam pārāk mehaniski, kad bērnībā tūkstošiem aiztures saņemam un nespējam izlikt. Nestādos tad priekšā, cik pati esmu piesārnota, lai arī par laimi, es kā bērns laikam pati jutu, ja ne visu priekša, tad vismaz vienatnē jāparaud, jaizliek mazā bērna sāpe, bailes u.c. pārdzīvojumi, neklausoties ucināšanu un draudzīgo ieteikumu-neraudāt.
Kur biji? Kur pazudi? Kāpēc esi vēlu mājās? Par laimi, šie jautājumi man kaut kā nebija bieži jādzird. Par laimi, vecāki mani neierobežoja, neuzraudzīja un nejutos kā zem pātagad, vairāk gan uzklausīja un iemācīja uzticēties. Abpusēji uzticēties.
Cilvēki guļ. Pat dienā un darbojoties. Tik tiešām. Pamēģināju katram garamgājejam ieskatīties acīs. Varbūt vienam no desmit tas izdevās. Domīgas, lepnas, augstpratīgas, paspārliecinātas un nogurušas sejas. Par vilcienā sēdošiem nerunajot. Šķita, ka katrs burtiski ierāvies kaut kāda savā čaulā un pasarg dievs, kāds apsēdīsies pa tuvu.
Aizturētās sajūtas, apvaldītās emocijas, neizpaustās domas krājas, krājas ..krajas plecos un teicienam-nospiesti pleci ir jāsaprot burtiski. Ne vecāku ieaudzinātais "stāvi taisni" pie vainas. Jo ka gan nostāvēs taisni, ja sakrājies tik daudz smaguma. Skatiens grīdā un kā tanks uz priekšu. šodien pāris šādu indivīdu pat palika žēl. Ne tik daudz, cik daudz visvisādi mēsli ierakstīti sejā, bet gan tādēļ, ka nabaga radījums pat neapzinās sevi un iegrimis savā drūmajā stāvoklī pat smejoties. Traki.
Tāpat aizdomājos par nespēju pieņemt. Jebko. Pieņemt pat to, ka otrs ir idiots, kaut ko nesaprot, ar citu orientāciju, citu uzskatu, domu gājienu..pat, ja tas ir zinātniski apstrīdams. Da jebko! Pieņemšanas faktors pavisam noteikti ir tā vājā vieta, kas vainojama visur un vienmēr. Tas tiešam ir jāiemācās.
Par draudzību. Savā ziņā, jā. Egoisms nekur neizpaliek. Ja esmu labs, gaidu labu attieksmi. Labo cilvēku lāsts. Kāds tomēr kko neiedot??? wtf??
Par draudzību starp sievieti un vīrieti, kas palika neizrunāts, jo mūs patrieca no auditorijas, bet ziņkāres apmierināšanai bez ilgas izskaidrošanas un pamatošanas-tāda draudzība nav un neesiet naivi. Šai brīdī katrs gribēja ko komentēt. Šajā draudzībā viens pavisam noteikti uz kaut ko cer, pat, ja tā ir tikai mājās esošā vai vispār sievas/vīra trūkumu kompensēšana, pašapliecināšanās un sev noklusētu liegumu ieturēšana.
brrrr...
Tagad pārpīpēsu vēlreiz vakardienas lekciju no draudzenēm un vārdiskās pļaukas par saņemšanos un foršās es atjaunošanu jaunā veidolā. Par laimi te man nav ko vaicāt, jo vārdi " viss buus labi" ir pēdejais, ko klausīties. šoreiz tiešam bija nepieciešama veselīga deva skarbu un patiesu vārdu, par ko es viņas tik ļoti mīlu :*