You are viewing 20 entries, 180 into the past 11. Augusts 201013:37:
Jau otro dienu mani nomāc kaut kāda neizskaidrojama paranoja. Salecos,kad iezvanās telefons un bailīgi skatos,kas zvana. Nesaprotu,kādēļ gan būtu tā jāsatraucas, zvans, kurš iesauks armijā, taču nebūs, bet nekādi nespēju sev ieskaidrot, ka uzvilktajiem nerviem nav nekāda loģiska pamatojuma. Nopietni, es sajūtos kā psihopāts. Vakar iedzēru mazinu, maziņu nervu tabletīti, vieglāk gan nepalika, bet vienā brīdī nespēju savervelēt loģisku teikumu un pār lūpām sāk birt nesakarīgu vārdu savārstījums, bet miegs tāds, ka manis pēc aiz loga ātomkarš var sākties, jo es to tāpat nedzirdēšu. Nodarbojos ar pašiedvesmu, meklējot it visā ko labu un pozitīvu, bet arī tas nelīdz. Tiešām liekas, ka tulīt kāds atnāks un izlamās mani no panckām par neesošiem grēkiem. Bet es tiešām neko neesmu sagrēkojusies, kāpēc tad lai kāds mani strostētu? Pēkšņa vainas sajūta par visiem pasaules notikumiem. Sviests kaut kāds. Jācer, ka pie vainas atkal nepareizs zvaigžņu stāvoklis un man tik tiešām ar to paurīti viss ok. Uzrakstot vieglāk nepalika.
2. Augusts 201016:51:
Izrādās, ka anonimitāte šeit ir tikai vāja ilūzija. Tagad domāju-taisīt jaunu blogu vai turpināt drukāt tai megalielajā worda failā, kas šķiet aizsākts šī gadsimta sākumā. Baigais čakars ar to un te tā uzparikte ir par kapeiku ērtāka, jo izdvest dvēseliskas atraugas vismaz rakstveida formā rada sajūtu, ka esi izkratījis sirsniņu draudzenei, kura tikai uzcītigi klausās, nedodot pretī pilnīgi bezjēdzīgus padomus un kaitinošus komentārus, kas prasās pēc atbildes. No vienas puses, kāda starpība? No otras-nāksies klausīties, kāpēc šitais blondais cilvēciņš vienmēr tik slimīgi drūmi izsakās? Tam vienmēr seko negribīga atbilde, kuras saturā cenšos iekļaut domu-neiedziļinies un neanalizē, ok? Es tomēr pieturēšos pie domas, ka šī mazā vārdu miskaste ir pārāk garlaicīga un neviens veselīgi domājošs indivīds tuvākajā nākotnē neizrādīs interesi par tās saturu. Bet ķeršos pie lietas, kāpēc es te atkal situ taustiņus, jo puslīdz harmoniskā dvēseles stāvoklī šo vietu neatveru. Nē, vispār jau ir ok, tikai tā vēlme sakapāt gabalos cilvēci mijas ar rāmu murrāšanu pie rūgtas kafijas krūzes. Bet ja pavisam konkrēti, es gribu sevi redzēt no malas. tiešām. Pēdējā laikā es par sevi dzirdu lietas, kuras gribas ar visām četrām noliegt, jo piekrišana nozīmētu mistisku pavērsienu un notikumu attīstību, kurā par visu atbildība jauzņemas man pašai. Es nekad sevi neesmu saukusi par ideju ģeneratoru, bet vēl vakar skaipā atskan trauksmes signāls, ka rīt man obligāti jāpiedalās kaut kādā tur pasākuma plānošanā, noformēšanā un vispār katastrofāli trūkst radošu ideju. Lai arī es nekad neesmu izrādījusi ne mazāko interesi par to visu, es, redz, esmu tas, kurš SPĒJ tās lietas novest līdz galam. Ilgi lauzos līdz sarunāju,ka turpmāko atbildību nesīs kāds cits un varu tikai piedalīties tai visā, respektīvi, savu rumpi novietot uz beņķa vietā, kur norisināsies lielo plānu kalšana. Nopietni, es nesaprotu, kas licis domāt, ka izdomāšu ko pilnīgi jaunu, bet stulbi foršu un aizraujošu. Un līdzīgas situācijas gadās pārāk bieži, kad salej ausīs cukuru ar manu spēju cildināšanu, kurām es tik tiešām nesaskatu ne mazāko pamatojumu. Tiešām es kaut kāda pārpratuma pēc esmu radījusi kaut kādu priekšstatu par sevi, kuram nu nekādi negribas piekrist. Vieglākai saprašanai-sēdi lidmašīnā un pēkšņi paziņo, ka šito verķi vadīsi tu, jo reiz ir manīts, ka no papīra spēj izlocīt lidmašīnīti, tātad esi pārākais pilots. Absurdi? bet tieši tik absurdā situācijā jūtos. Lai vai kā, ir ielikts kārtējais depresīvais ieraksts, kas pavisam noteikti atkal par mani ko liecina, bet pašai atliek teļa acīm blisināties un teikt, ka tā nav. Rezumējot to visu ir tā, ka esmu drausmīgi kritiska. Pret sevi un apkārtējiem. Droši vien mans uzskats ir nepareizs, bet neciešu viduvējību un paviršību. Ja kaut kas nav izdarāms izcili vai vismaz teicami, tad vienkārši labs rezultāts nekam neder. Protams, protams, kāds gudrais ir teicis, ka nekļūdās tie, kas neko nedara, bet uz to gribas atbildēt, ka ej un kļūdies uz sīkumiem, kļūdies lietās, kas skar tevi pašu, jo kāpēc gan kādam no malas būtu jāizjūt tavu kļūdu sekas? Pēc tam noplātīt rokas un teikt sorry, gadījās? Kļūdīties ir cilvēcīgi? nu šitas manī iedveš dusmas. ai lab, man kafija gatava...
26. Jūlijs 201019:25:
Biju mazliet bezkaunīga un ielīdu māmiņas e-pastā. Nē, man tik tiešām neinteresē viņas e-pasti, bet konkrēti viens-manis pašas sūtītais viņai, kur bija norāde uz sludinājumu un kur apakšā pavīdēja mans vārds, un kur viegli māmiņai palasīt šeit esošos meitiņas slimīgās atraugas. Burtiski spalva uz rokām sacēlās, kad māte gādīgā tonī pavaicāja, kas man kaiš, jo viņa redz...nejauši... eeemm.,... nuu palasījusi dienasgrāmatu. Tobrīd saķēru galvu un atbildēju īsi-nejautā, nav vērts iedziļināties, paskaidrojot, ka te uzpeldu tikai dvēseles tumšākajos brīžos. Lai vai kā, tagad meitiņa atkal var dirst anonīmi bez bēdām, neuztraucoties, kad kāds no paziņām ierindos mani nepieskaitāmo kārtai. Bet ne par to šoreiz sāpe. Jācer, ka pie vainas ir pilnmēness, jo tik daudz jocīgu cilvēku kā šodien reti ir sastopami. Pati arī jūku prātā, jo dzīvoju šķiet ar vēl psihāku neradījumu nekā esmu es pati un tas jau aiziet pa šerpu. Bimbāju klausulē, cik viss sūdīgi,pretī dzirdu precīzi tādu pašu bēdu stāstu. Mierinājums-neesmu vientuļa šajā šizofrēniskajā pilnmēness laikā. Gribas atmest visus domu impulsus līdz brīdim,kad tas apaļais bumbulis debesīs mainīs formu. Tad jau redzēs, kurš tiešām ir psihs, kuram tikai jūtība pret mēnesi. Analizēju savā prātiņā izteiktos vārdus, intonāciju un visu pārējo,kas šķietami nekaitīgu frāzi spētu padarīt trakā uzbrukumā otra jūtām. Izstiepies vai saraujies, nekādu prāta pišanu nesaskatu, māte skaidro, ka tu jau vienmēr esi runājusi TĀ... kā?? Ne pirmo dienu uz zemes, ne pirmo dienu kāds mani saticis, tad kāda mārrutka pēc šo man tik tradicionālo runas veidu uztver kā uzbrukumu? Jau kuro reizi noraustu plecus, pie sevis griežot akmeņus par sūdīgajām apstakļu sakritībām. Vakar tiešām gribējās paķert nepieciešamās lietas un lekt glābšanas laivā, tik sūdi tādi, kā šādu laivu pie veselā saprāta neesmu sagādajusi, kur grūtos brīžos patverties. Lekt pāri bortam tāpat? Esmu pārak nogurusi no meklējumiem un kaktā raudāšanas. Vajag vismaz to glābšanas vesti, kas šādos brīžos aizpilda caurumu, kurš oj, kā sāp, ja palicis tukšs. Bet nelaime tāda, ka brīžos, kad viss ir labi, šāda rezerves plānu kalšana i prātā nenāk. Jāmēģina tikt tam pāri, neļaujot ItKāvisskārtībā ilūzijai sevi čakarēt. eh..kārpītos gar sienām, ja neskādētu īrētā dzīvokļa sienām. Arī tagad gribas ielīst pazemē un palikt tur līdz brīdim,kad visi par manu eksistenci jau piemirsuši. Aizlaisties un vienai sēdēt kaut stūrītī, ja reiz viss, ko saku ir uzbrukums, viss ko daru, ir slikti. Ejiet jūs dirst ...tik tiešām..
19. Jūnijs 201016:28: par vēlmi aizlaisties
Bļeeeeeeee, kā gribas ar galvu sisties sienā. Burtiski ķermenis dreb un trīc, kā gribas padod fraku un braukt kaut uz Āfriku nodarboties ar brīvpratīgo darbu, stādīt bambusu vai sazin ko vēl, lai tikai varētu aiztīties no visa. Cenšos šīs uzmācīgās domas kaut kur nogrūzt malā, aizbildinoties, ka tad laika prognoze neīstā, tad matu sakārtojums pie vainas vai vienkārši kafija par rūgtu, bet ar katru dienu šī ideja kļūst uzbāzīgāka. Vienkārši sakravāt koferi, nevienam neko nesakot aizlaisties, neatstajot nekādu ziņu. Ok, mammai gan pateiktu, bet ņemot vērā viņas mazliet trako dabu, viņa mani atbalstītu, ja reiz tik ļoti esmu to ieņēmusi galvā. Velns parāvis, esmu jauna, nav ne darba, kurā sevi spētu realizēt un kurš neizraisītu zosādu, ne vīra, ne bērnu, pat ne suņa. Visas iespējas paņemt un aizlaisties. Kaut pie draudzenes anglijā manis pēc salātus fasēt. Pofig, jo tā vēlme vilkt pāri visam svītru ir pārak liela un varu atļauties veltīt gadu vergu darbam smirdīgā angļu fabrikā. Padara traku šī vieta, šī ikdiena, šī nekam nevajadzīgā un galīgi man nesaistošā izglītība, apnikuši tie cilvēki blakus, kaitina tas pīļu dīķis. Reizi pa reizei uzdodu sev jautājumu, ko es sobrīd un tagad gribētu darīt, ja iespējas būtu pilnīgi neierobežotas. Vienmēr sevi iztēlojos sēžam zirga mugurā, trakā ātrumā nesoties, kur deguns rāda vai guļot šūpuļtīklā kāda pavisam vientuļā salā, līdz brīdim,kad sāku maziet paanalizēt šo domu patieso jēgu, kas norāda uz vienu-gribas bēgt. Jau šis rīts sākās ar domu-varbūt šodien... Man tiek izteikts piedāvājums darboties pasākuma taisīšanā, kas noticis pirms gada. Tobrīd gribējās raudāt, jo pagajušais gads vispār bijis emocionāli smagākais, kāds bijis un ar to saistītie pasākumi un cilvēki tajā izraisa dziļu naidu un riebumu. Nosacīti brīvprātīga izvēle-piedalies vai nee, bet labi zinu, ka noraidošas atbildes gadījumā pār mani līs nicinājuma pilna attieksme un fantāzijas par tēmu "tu neko negribi" 2009. gads laikam manī ir atstājis tiešām kaut kādu traumu, pēc kuras līdz galam atjegties nevaru vel šobaltdien. Parasti to vispār cenšos izsvītrot no savas apziņas. Nepietiek jau tā pārmaiņas dzīvē, uzskatos, domāšanā, paradumos, kad vēl bija jāpiecieš tie nenormālie morālie terorakti, nemitīgā prāta drātēšana, pilnīgs savu spēju apšaubīšana, iedzīšana visneciešamākajos kompleksos. Kā šodienu atceros galējo punktu, kad pēc ceturtās izpīpētās cigaretes vienkārši uz aukstās virtuves grīdas brēcu pēc vēlmes nošauties un izbeigt to vājprātu. Neticība, neuztitība un vēl pāri visam aizbraukusī draudzene. Bļāviens, es brīnos, ka neraustos kā puņķis uz drāts, jo nebija, uz kura pleca vienkārši paraudāt. Un man vēl liek iesaistīties pasākumā, kas pagājušo gad ne reizi vien mani dzina izmisumā, jo ka skaņu lentē ierakstīta frāze galvā džinkstēja uzbrauciens par manu intelektuālo impotenci. Tāda sajūta, ka esmu apsēdusies pie samudžinata dzijas kamola, kurš man jāsatin smukā kamolītī,kurš tapat tiks nolikts maliņā. Galvenais ir šis piņķerēšanas process, kuram tiešām jēgu nesaskatu. Tizlākais ir tas, ka mazliet pietrūkst tās dromes un mazliet paliks uz sirdsapziņas doma, ka kādam būšu iedirsusi dvēselē, domajot tikai par savu sleptāko vēlmju piepildīšanu. Pēc idejas manas prasības ir minimālas, pietrūkst šai ikdienā kaut kādas emocionalas stabilitātes, kas pieturētu mazliet vairāk šai vietai un cilvēkiem. Ja es nespēju definēt citas savas vēlmes, tad vienu gan gribas-izplēst no kalendāra visas lapas līdz šodienai un šobrīd atzīmēt savu dzimšanas dienu, reāli darot ko lietas, labā, lai pēc pāris dienām manis šeit nebūtu. Nez, tā es ļoti sabojātu savu karmu?
15:37: gg
Iesāku draugos rakstīt kārtējo emociju izvirdumu, bet tad kaut kā aprāvos. Kaut kāda paranoja piemetusies, jo lai cik amizanti nebūtu ar to "draugu" portalu, ar nožēlu jāsaka, ka tur ir aizvien vairāk tādu, kuriem ir kas vairāk par draudzīgu ziņķāri, ko tad nu es atkal esmu sadrukājusi. Paskatoties dienasgrāmatas statistiku, tāda sajūta, ka esmu zem lupas, jo bieži vien neilgi pēc mana kricelējuma noteikti cilvēki vai nu pēkšņi bezsakarā atraksta vēstuli vai sniedz pretī savu ierakstu dienasgrāmatā, rādot savu krutuma pakāpi. Nekad līdz galam nesapratīšu to mazo skaudību pilnīgi ne par ko. Vistizlākais, ka gadus 10 likās, ka vari "ietusēt" ar savu dvēseles māsu, tomēr pēc gada atšķirtības rodas sajūta, ka šī "māsa" man bijusi tikai tāpēc, ka neviens cits viņu par tādu neuzskata, bet pēc gada prombūtnes beidzot tikusi pie pāris drauģeļiem, tagad vecajai druškai mēģina griezt iekšā visos veidos, mēģinot atriebties par to, ka 10 gadus esmu bijusi pirmā vijole. Citreiz gribas pasmaidīt, bet tad paliek kaut kā žēl, galu galā caur "cikeskruta" spiežas ārā "cikļotiestādavēlos būt". Būs jāsarunā randiņš dzīvajā, tā teikt bez iespējas katru teikumu sagremot desmit reizes pirms to skaisti pasniegt publikai. Bet ne par to ir šis stāsts. Gribējās paņaudēt, ka šodiena nepavisam nav foršāka par vakardienu. Parasti man pelēks un apmācies laiks liekas dikti romantisks un tāds kā mieru nesošs, bet šodien tas mani nomāc līdz ar laminātu. Jā, arī tā paranoja. Gribas ierauties stūrītī un klusi savā nodabā čubināties. Riebjas šī nopērta kucēna sajūta bez iemesla. Šķiet, ka tūlīt atvērsies durvis un ieradīsies lielais saimnieks, kurš ar avīzi sados pa spalvaino mizu. Bet es vienmēr esmu sevī sajutusi klaidoņa kranča dabu. It kā jau draudzības un sirsnības iemiesojums, bet pēc noteikta laika gribas doties tālāk, tā teikt meklēt citu,kas paglaudīs un paspēlēsies. Kaķa līdzību nesaskatu-tie man asociējas ar radībām, kurus vada instinkti ne saprāta pazīmes, ko daudzi mīl tulkot kā apskaužamu patstāvību. Ta debīli viņi ir, sit mani nost, bet neko apbrīnojamu tur nesaskatu. Bet klaidoņa krancis, tur ir dvēsele un daudz atklātības.
18. Jūnijs 201014:49: v
Šis ir tas brīdis, kad gribas izteikties, bet pāris indivīdu dēļ, šī iespēja liegta siltajā draugu dienasgrāmatu sadaļā. Nedod dies' pēc tam nāksies atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem un vispār tas man dziļi jo dziļi tracina. Izdzēst ar nevar, nesapratīs... Vārdu sakot ir pagājuši baisie datumi, kuri, kā jau biju paredzējusi, paskries nemanot. Pāri palika tikai pāris dienu ieilgusi paģiru sajūta. Mazliet pietrūkst aktivitātes. Vēl vakar ar savu labo roku, sekretāri un visādi citādi nepieciešamu cilvēku runājos, ka nevar gruzīties, ir jāizbauda. Visādi mēsli, ar kuriem jātiek galā tāpat tevi agrak vai vēlāk sameklēs. Mazliet apātijas iestājusies, kad gribas ko darīt, bet tai pat laikā negribas neko, tikai gulēt, palasīt grāmatu, uzpīpēt un uzgrauzt burkāniņu. Kaķa arī nav ko pamīcīt, tas suka atkal pa āru vazājas. Viss, kas būtu dzerams, arī izdzerts. Šķiet, ka pat internets nepiedāvā nekādu graujošu izklaidi, kurā būtu vērts ieurbties un stundām lasīt. Galvā tikai rosās visādi nedarbi, kurus būtu verts realizēt. Kārdinājums liels, bet te atkal jāsaka-kādam tas neliksies saprotami...
7. Maijs 201023:42: bļ
Izčakarēts vakars un pagājusi diena, no kuras asinsspiediens nolaidies normas līmenī tikai tagad. Mācas virsū pārdomu sprādzieni nogurušajā smadzenē. Runā, ka cilvēkiem no savas un citu pieredzes jāmācās, bet neviens nerunā, kurā brīdī atšķirt tādus pašus notikumus no tiem,kas ir vienkārši līdzīgi un kurā brīdī to saprast, lai pagrieztos pa 180 grādiem otrādi, lai ietu prom. Mazliet biedē fakts, ka jāsaskaras ar identiskiem notikumiem, bet kaut kāda prāta mazspēja neļauj to saprast un notīties jau savlaicīgi, tā teikt nekāpt uz tā paša grābekļa, kuru kāds cits jau izminis. Tāpat interesētu jautājums, kurā brīdī lietot izpratni un pacietību, bet kurā pieņemt mērus un teiktu STOP. Tāpat, cik ilgi man šitā filozofēt un vienreiz pieņemt kādu daudz maz jēdzīgu lēmumu. Dienas skrien mērkaķa ātrumā un daži datumi izraisa zosādu. Jā, pāri visam vēl kaut kādi sīkumi un krikumi, kas neļauj gulēt un tad vēl tā idiotiskā pārdomāšana, kā būt. Sviests. Bet nu dusmu katls iekšā vārās ne pa jokam. Par izčakarēto vakaru. Kratu sirdi draudzenei, kura tikai žēlīgi krata galvu, sakot, ka nēeee, mīļā, tas gan nav normāli un šoreiz bez pārspīlējumiem... tas NAV normāli..
8. Aprīlis 201012:18: .
Manā traumatiskajā galviņā uz brīdi iestājies miers. Nosacīti. Viss paskrien garām kā kinolente. Rodas tikai secinājumi par redzēto un viegla nopūta. Gribas paraustīt plecus un teikt-tieciet paši galā. Jo tik tiešām, tik daudz kas mani patiesībā neskar. Un ja skar, tad mainīt tur neko nevaru. Tad jēga uztraukties? Uztraukums ir pēdējais, ko esmu tagad sajutusi. Mazliet besis un stulbs ģīmis, ar kādu raugos man neizprotamos cilvēkos. Viens pin intrigas, cits bāž degunu, kur nevajag, kādam citam ir tik daudz laika, lai pats sapītos savā stulbumā. Bet tas pienāk un aiziet, lai atgrieztos. Kaut kā sanācis mest prom visu, kas man nenes jebkādu labumu. Kaut vai tās būtu tikai pozitīvas emocijas. rauties, ņemties pa tukšo? nafig. Lai tikai kādam ko pierādītu? Vēl jo vairāk tas liekas muļķīgi. Dažkārt gribas būt par vēl 10 gadiem vecāka. Lai ir tā biezā āda, racionāla pieeja. Kāds labums tagad? uz Bērnišķīgu muļķību tā kā par vēlu norakstīt savas kļūdas. Lai jau...jo es beidzot zinu, ko gribu.
1. Marts 201017:28: ko sēsi, to pļausi
Tas viss liekas tik dīvaini kā seriālā. Tik daudzas lietas, kas it kā laika gaitā nāca par manu galvu un tika tiešā un netiešā veidā vērstas pret mani, sagriezušās tā, ka man tiek piespelētas iespējas darīt to pašu tikai jau otrādi. Tieši tā-atspelēties ar to, ko reiz pati saņēmu. Un ir tik grūti turēties pretī. No vienas puses, ko tur ilgi domāt, katrs lai saņem, ko reiz devis, bet tai pat laikā, es zinu, kā tas liek justies un vai tiešām tas viss ir tā vērts, lai tāpat liktu justies citiem? Un tieši tagad, kad daudz kas piemirsts, piedots un izmests nebūtībā. It kā jau ne ap visiem virmo tāds spoguļa efekts. Jautajums, vai šo priekšrocību izmantot?
18. Februāris 201011:12:
Pēdejās divas dienas ir nācies īpaši uzklausīt tālumā esošās draudzenes problēmas. Tās gan parasti ir haotiski sarakstītas, ka grūti saprast, kas ar ko un kāpēc. Bet lielu lielais cēlonis visam esot topošā vīriņa neizmērojamā greizsirdība. ok, traki, ka tā, bet katrs jau šai ziņā citādāks, ja vien no malas visu klausoties, neredzētu, ka slimīgajai greizsirdībai patiesībā ir arī iemesls. Skatos, raustu plecus un nesaprotu, ko uz to visu atbild. Laikam jau, kā ir. Un tad sāku domāt, cik daudz no uzklausītajām problēmām beigu beigās nav tikai un vienīgi pašu radītas?
18. Janvāris 201009:16: suņa murgi
Saka, ka izstāstītais sapnis nepiepildoties. Sapnis? MURGS, kuru tad vajadzetu publicet avizee, lai lasa visi, jo tik reālistisku murgu sen nebiju naktī murgojusi. Vecene-ragana, pelni no debesīm, karāties mazā striķītī 9-stāvu mājas augstumā, turklāt vairākas reizes un nerādot, kā es tur nokrītu. Beigās hipnotisks telefonzvans, pašnāvība un dažas sekundes laiks tiek apstādināts, kura laikā paveros pa logu, pārņem tik bezgalīgs izmisums, ka nedomājot gribas lekt līdzi. Pamodos slapja, trīcoša, līdz nāvei pārbijusies un mēģinot pioe sevis atkārtot, ka tas viss bija tikai sapnis. FUJ!
16. Janvāris 201004:25:
šonakt man iekrita atmiņā frāze- redzēt - nozīmē zināt; gribēt - nozīmē varēt; uzdrošināties - nozīmē dabūt. Grozies kā gribi, bet taisnība vien ir. Bet ja viss būtu tik viegli, kā izlasīt, tad jau vēl nekas. Iespiedās atmiņā tieši tāpēc, ka tādā veidā var viegli nodefinēt (pagaidām tikai) pāris problēmas, JO... patiesiibaa ne es redzu, līdz ar to arī nezinu, ko gribu. Ne es zinu un visbeigās izrietošās sekas par varēšanu. Ar uzdrošināšanos būtu mazākā bēda, jo nav lielāka motivācija par gribēšanu, bet ja nezin, ko grib, tad nezin,ko var un vispār kur var atrast to redzamo sākumpunktu zināšanai un visbeidzot, man šim vakaram martini pietiks.
15. Janvāris 201016:29:
Daba nemīl tukšumu. To varētu attiecināt ne tikai uz fiziskiem lielumiem un redzamām lietām. Tā nu es šodien izgudroju riteni no jauna. Runā jau, ka klusēšana esot zelta vērtībā, bet varu derēt, ka šim teicienam iztrūkst kaut kāds turpinājums vai vismaz mazs paskaidrojums. Piemēram, kā paliek ar noklusēto patiesību, ko dažkārt var nosaukt par sava veida meliem? Kā paliek ar to klusumu, kā rezultātā rodas 101 pārpratumi, neziņa un brīva vieta fantāzijai? Jo daba nemīl tukšumu-ko nezin, to piefantazē. Jo vairāk neziņas, jo vairāk fantāzijas. Viss elementāri. Pavisam noteikti, bez fantāzijas jau nekur, bet te atkal var atsaukties uz nakamo senseno gudrību-kas par daudz, tas par skādi. Jo izdoma izdomas pamatā tāda gaisā plīvojoša žagaru būdiņa vien ir. Bet ne tas man šodien liek burtiski vārīties. Negulēta nakts, kretīns kaķis, nievājoša attieksme un pilnīgs ideju trūkums. Katrs kadrs, ko acis rāda, liekas kā kaut kāds jaunatklājums. Pilnīgs tukšums galvā un apbrīnoju ikvienu,kurš pēdējā laikā ir spējis izdomāt ko jaunu. Man tas nav izdevies.
13. Janvāris 201012:39:
Šī, lūk ir diena, kad var pamosties ar mazu gandarījuma sajūtu, ka kaut kas ir piebeigts, bet tas savā ziņā šķita tik pašsaprotami, ka patiesībā īpaši lielu sajūsmu nerada, tikai mazliet vairāk miera. Jau otro nakti esmu sākusi redzēt spilgtus sapņus. It kā jau interesanti, ja vien tas neliktu pusi dienu domāt-kas tas bija? Ja aizpagājušo nakti gribējās norakstīt pie "gadās", tad jau ar otro piegajienu jāsak domāt, ka mans ne visai apzinātais ES cenšas man kaut ko pateikt. Rodas sajūta, ka tas brēc pēc acu atvēršanas. Gribētos atrast kādu, kurš tikai nepasmīn vai atcērt pieklājīgo "aha" Mazliet interesanti, tai pat laikā skumji noskatīties, kā slikts m melis melo. Tādos brīžos atliek pacietīgi gaidīt, pie kā tas viss novedīs. Nu jā, tieši ar meliem, teātri un izlikšanos saskaros nu jau arī sapņos. Tizli. Mīļā miera labad tēlot idiotu arī varētu palikt nogurdinoši. Runajot par meliem, tam pieskaitītu arī klusēšanu. Acīmredzamu klusēšanu, kuru laikam vieglēk izmantot sirdsapziņas mierināšanai. Mamma tak mācīja, ka melot ir slikti. Nodrebinos, nopūšos un izliekos, ka man interesē kas cits.
6. Janvāris 201014:13:
Pēdējās dienās gribot negribot ir nācies vilcienā noklausīties apkārtējo sarunas. Vakar no visiem klačoties gribētajiem īpaši manu uzmanību pievērsa divi apm 10 gadīgi bērni, kuri, kā nopratu brauca uz hokeja treniņu. Klausījos viņu skatījuma uz lietām, cilvēkiem, apkārtni un lai ari saturiski nekas jauns un pārsteidzošs nebija, mani aizrāva viņu attieksme pret visu. Jo tur runā divi cilvēki, kuriem šaubas ir svešvārds. Vissmieklīgāk izklausījās viņu neizpratne, kāpēc hokeja treniņi nevar notikt uz upes. Notīra sniegu, ieliek vārtus un aiziet, jo nebūtu jāmaksā par halles izmantošanu. Ja reiz tie neskaitāmie bļitkotaji tur var sēdēt, kapēc gan pa turieni nevar slidinties bērnu bariņš :)) Un bērnam tik ļoti patik spēlēt to hokeju, bet tā sasodītā maksāšana! Savukārt šodien grūti bija nedzirdēt 5 meiteņu aizrautīgo klačošanos 4 pieturu garumā. Nu skuķi kā jau skuķi uz gadiem 18-20 Lai arī neuzskatu sevi par gudrības simbolu, pat ne tuvu tam, skaidrs bija tas, ka es tur blakus sēžu kā einšteins. Totāls sviests pilnas nopietnības sejas izteiksmē. Tad jau bērnos klausīties bija patīkamāk, jo kā man sak likties, tajā izskan daudz vairāk saprāta paliekas un divreiz lielāks vecums tik tiešam neko nenozīmē. Tas pierdījās arī tad, kad nācas padzirdēt nu jau padzīvojušu pensionāru patiesības meklējumos. Rezultātā paliek iespaids, ka cilvēks ar gadiem zaudē drosmi, pārliecību, sāk lēnām novirzīties no sliedēm,kas liek izvēlēties saprotamāko, vienkāršako, pieņemamāko, kā rezultātā noved pie pilnīga absurda un visa dzīve sķiet kā viena liela sazvērestība.Bet cilvēks tic tam, ko domā un ar mietu nepierādīsi pretējo. Nez, kurā stadijā es pašlaik esmu?
30. Decembris 200922:08: zb
nejēga sāp galva, mājās troksnis un citramona nav. Viss aizdirsts, krēsls slapjš un grandiozie plāni izgāzušies.
29. Decembris 200917:16: ar apkakātu dvēselīti jaunajā gadā
Prāts gan ir dīvains veidojums un ja būtu jāmin jaunā gada apņemšanās, kas parasti man nav raksturīgi, tad varbūt tā varētu būt saistīta ar prātiņa apārstēšanu vai pat pārveidošanu. Tā jau laikam ir, ka viss sākas galvā un apņemšanas vietā vairāk būtu vēlēšanās, ka manos bēniņos reiz valdīs kārtība. Dzīvo, ņemies, kaut ko peries, sāc atkal domāt un planot un tad kā ar lielu blīkšķi paurītī kaut kas sagriežas un ķermenī jūtams augšējo stāvu dotie signāli. Šo sajūtu laikam ierasts aprakstīt ar vārdiem "iekšas vārās" Bet laikam jau cilvēks ir tikai cilvēks un nav iespējams tā uz laiku laikiem nolikt lietas zemapziņas pagrabos, lai netraucē. Visnegaidītākajā brīdī uzpeld vecie kreņķi, kuri tā nemaz ikdienu neietekmē. Kreņķis. Tas tomēr nav īstais vārds, jo tas vairāk asociējas ar omes kreņķi par pienu, lai tikai nepiedegtu, par zemeņu dobi, kas jānolasa vai ko līdzīgu. Pārdzīvojums? Jau siltak, bet ne gluži. Kokteilis. Nē, mana vaina nav nespējā piedot. To nedarītu pat, ja spētu. Tā tizli, ka jaunais gads būs iespējams jāsāk ar šo sajūtu. Nožēlot būtu vieglāk, bet tā īsti nav ko. Laikam būs vairāk jāgrēko, lai gada beigās būtu vairāk jānožēlo nekā jācenšas piedot, jo sit vai mani nost, to nevaru un dažkārt apkakātā dvēselīte veljoprojām smako, lai arī it kā notīrīta. Uzticības garants sen jau kā zudis un besis trīskāršojies, jo skaidrs ir tas, kamēr pukstamais aparāts neradīs mieru, arī ikdienā nekāda jēgā nekas neies. Pārak saistīts tas viss un grūti nodalīt pat galdu no sajūtām. Lūk šādos brīžos pārņem visaptverošas dusmas par pastāvošo kārtību, par centieniem spiesta kārtā slēpt nenoslēpjamo, par cilvēka vajadzību būt harmonijā, par sakarībām, par saistībām un loģiski sakārtotajiem ķedes posmiem, kur nepārraujami sasaistīt visi emocionālie, garīgie, fiziskie un praktiskie posmi. Laimīgu jauno gadu man pašai.
29. Novembris 200922:54:
Jūtos sūdīgi, ka kaut kas tiek darīts manā vietā pret pašas gribu, bet vel sūdīgāk ir tad, kad šis fakts tiks atgādināts ikreiz, kad runa būs par manu izdarību/neizdarību. Nepatīkamas skudriņas skraida pa ādu vainas apziņas dēļ. Nākamreiz klusiņām savā nodabā visu padarīšu pati. Labāk štruntīgāk, bet tas būs mans štruntiņš, kas derīgs tapat būs 5 minūtes no manas dzīves,jo Pēc tam tas tiks aizmirsts, nekā zīmogs uz turpmāko mēnesi "tu neko nevari". Nekad tā īsti nebiju to sajutusi, kā tas ir, kad kāds ko dara manā vietā. Līdz šim vai nu iztiku ar savām prāta un gara spējām vai aizņēmos kādu jau gatavu šedevru, kā rezultātā neviens manis dēļ laiku nekavēja. a tagad? fuj.
26. Novembris 200904:05: naktsputni
Laikam jau tomēr klasificēšana pa cīruļiem un pūcēm attiecas arī uz mani. Acīmredzot pieņēmums par pūces būšanu nav vis vienkārši izlaidība un kašķa meklēšana, bet tīrākā patiesība. Jau sen biju piemirsusi, kā tas ir, kad pārņem aktivitātes un enerģijas vilnis, kad smadzenes darbojas kā pukstens un spēj tik izsekot domu gājieniem līdzi. Līdz šim šos brīžus apspiedu jau gultā zem segas esot, ar domu-guli taču, ir nakts. Lai no rīta celtos ar grūtībām, jo puse nakts pavadīta enerģijas slāpēšanai un dienu pavadītu pusmiega stāvoklī, kad miegs nenāk, bet spēka un vēlmes pieķerties kam jēdzīgākam arī nav. Šoreiz metu malā visus gulēšanas jautājumus un domāju izmantot šo stāvokli, lai mestos no gultas ārā, sēstos pie datora un saklibinātu niekus skolai, ko dienas gaišajā pusē sit vai nost, izdarīt nespēju. Jā, nakts ir mans laiks. Neaprakstāma eiforijas sajūta, kura zūd līdz ar pirmās gaismas parādīšanos. Eh, cik sen nebija tas piedzīvots tikai tāpēc vien, ka normālajiem ir citāds darba cikls un nekas cits neatliek kā gulēt un darīt līdz ar vairumu. Uz brīdi izbaudu šo ekstāzes stāvokli, kad apkārt valda pilnīgs miers, gaiss ārā ir svaigāks, laiks rit daudz mierīgak un šķiet, ka viss laiks pieder man vienai. Nav garām braucošu automašīnu, klabināšanās aiz loga. Nakts kafija garšo daudz labāk par rīta kafiju un mūzika ir vienkārši fantastiska. Jebkāda. Brīdis, par kuru nevienam nav jāatskaitās, ko padarīji, cik daudz un kā. Pilnīga brīvība un jebkas ir aiz laba prāta un līdz ar to nepiespiesti. Pats no sevis. Tikai nekādi nespēju izskaidrot un aprakstīt to sajūtu, kad pamazām visi mostas un sāk rosīties. Tāds iekšējs emocionāls noriets, burvības izzušana un kaut kā pavisam parasta un vienmuļa atkalatsākšanās. Rutīnas turpināšanās. Dīvaini, ka laiks no vieniem līdz četriem parasti paiet nemanot, bet paspēt tomēr var tik daudz. Lai vai kā, laika man vēl ir un kaut vienreiz viss būtu vieglāk pakārtojams pūces ritmam.
25. Novembris 200916:02:
Atkal pārņem dusma par savu tizlumu neizdarīt lietas jau dienas pirmajā pusē. Jā, protams attaisnojumam sev stāstu par motivācijas trūkumu,jo nekas no tā visa nekādu labumu tapat nenes un ir tik vien cik ķeksīša pēc, lai neizpaliktu lieki stresi. Bet taustāma labuma-nekāda. Un protams tā drausmīgi pohainā sajūta, kas parādās kādas pāris stundas pēc pamošanās un pavada visu dienu. Sāku jau apsvērt domu par vīrusa saķeršanu, jo pašsajūta tik tiešām kā pārvārītam pelmenim, bet diez vai tā būtu slimība, ja ārstējama ar daudz saldējuma. Tik tiešām spilveni galvā un aizmiglotais skatiens apskaidrojas pēc lielas karotes plombīra saldējuma. Tas gan nelīdz pret tizlumu ķermenī. Tā mazliet sevi palamāju ar pilniem vaigiem auksta saldējuma un turpinu vilkt kopā galus ar puspadarīto un vēlams izdarāmo darbu sarakstu, dziedot līdzi jautajumu-a jēga ta kāda?
|
|