: ..
Šodien pirmo reizi apraudājos aiz tā, kā man sāp iekšas. Velns parāvis..nafig tik sūdīgi jājūtas???
Šodien pirmo reizi apraudājos aiz tā, kā man sāp iekšas. Velns parāvis..nafig tik sūdīgi jājūtas???
Negāciju Miskaste
Jaunākais
You are viewing 20 entries, 160 into the past
25. Novembris 2010
18. Novembris 2010
15. Novembris 2010
:
Šodien manā mazajā vālriekstiņā nāca atklāsme, ka patiesībā viss, ko es ļoti, ļoti gribu, tā teikt ar visiem iekšējiem orgāniem, piepildās, bet sliktākais ir tas, ka tikai uz maziem, sadzīviskiem sīkumiem un bieži vien mazliet kaitējot kādam citam.
Būtu nenormāli forši, ja tas darbotos arī uz lietām, kas iepriekš mazliet paplānotas un izsapņotas ne spontāni notikušas, uz kuru nekavējoties seko mana histēriskā pretreakcija.
No tā nākas secināt, ka esmu viens riebīgs radījums, kura dēļ daudziem notiek tās ikdienas aizķeršanās un kavēšanās, jo es, redz, pēkšņi esmu sasprindzinājusi tizlās dūrītes un pie sevis nobrēkusies-neeeeeeeeeeeeeeee. Bet kaifs ta īslaicīgs. Gribas, lai arī kas lielāks piepildās.
Varu derēt, ka tagad, kad iešu ārā, uzreiz, kā parasti nāks trolejbuss, jo man riebjas gaidīt
Būtu nenormāli forši, ja tas darbotos arī uz lietām, kas iepriekš mazliet paplānotas un izsapņotas ne spontāni notikušas, uz kuru nekavējoties seko mana histēriskā pretreakcija.
No tā nākas secināt, ka esmu viens riebīgs radījums, kura dēļ daudziem notiek tās ikdienas aizķeršanās un kavēšanās, jo es, redz, pēkšņi esmu sasprindzinājusi tizlās dūrītes un pie sevis nobrēkusies-neeeeeeeeeeeeeeee. Bet kaifs ta īslaicīgs. Gribas, lai arī kas lielāks piepildās.
Varu derēt, ka tagad, kad iešu ārā, uzreiz, kā parasti nāks trolejbuss, jo man riebjas gaidīt
10. Novembris 2010
:
Pretīga diena. Jau kopš sešiem no rīta kā atspere izsprāgu no gultas, lai visu dienu kā sujmašīnas adata ņemtos un rautos, lai visu, visu pabeigtu. Skrien, domā, plāno, pērc šo un pērc šito...tikai labu gribēdama, bet pēc pāris stundām saproti, ka var vien iemest miskastē to visu, jo nevienam tas nav vajadzīgs. Nu nekas, ir arī savs labums, jo kā kapeiciņa pie kapeiciņas krājas notikumi, kurus gada griezumā, vēlāk pārskatīt. Tā saucās pieredze.
22. Oktobris 2010
:
Šodien man vaicāja, kāpēc te ir negāciju izlietne ne prieka lāde, uz ko es patiesībā neko jēdzīgu neatbildēju, jo kafijas strēbšana šķita daudz interesantāka nekā taisnošanās par savu burkšķēšanu šajā miskastītē. Kafijas nav, bet tomēr esmu te. Jebkurā gadījumā labāk, lai kāds saka "tai gan sūdīgi laikam iet" nekā smird zaļā skaudībā esot informētam par to, cik patiesībā man viss ir lieliski, spītējot it visam. Tas pirmkārt un otrkārt, laikam esmu pārāk pretīgs radījums, lai dalītos ar savu prieku ar citiem, bet palaist melnu negāciju mākoni nekad nav bijis slinkums. Jā, jā... varat iebāzt tos savus-vairosim prieku un pārējo sviestu.
18. Oktobris 2010
:
Te nu bija anonīmā tvaika nolaišana, jo kā izrādās, lielākie lūriķi ar garākiem deguniem sen jau kā atkoduši, kur tā meitenīte visai nepārdomāti izsakās. Vai man tagad vajadzētu klusiņām ielīst stūrī, pie sevis noburkšķot pāris necenzētas frāzes? Varbūt piereģistrēties vēlreiz te vai citur un kādu laiku mierīgi spļaut indi uz visām pusēm, neviena nepamanītai? Vai visvieglāk-nemainīt neko, cerībā, ka garlaikotajai publikai ārpus interneta ir daudz interesantaku nodarbju par manu savārstojumu lasīšanu. Pēdējais pat liekas ticamākais, jo lai nosauktu kādu par kropli, man tomēr navajag internetu. Pažēloties par dzīves mirkļiem taču arī var citiem, galu galā tik pretīga jau neesmu un vismaz 3 sirdsdraudzenes ir, kam visu to sviestu pastāstīt. Njaaa...līdzjūtība tiem, kas spējuši būt tik neciešami, ka pat tuvu draugu nav uzradušies n-to gadu garumā. Ar to domāju tiešām tuvus, jo pēdējā laikā nācies konstatēt, ka cilvēki par draugiem nosauc par kolēģus darbā vai jebkuru citu, ko piem. uz ielas pasveicinātu.
Bet viena lieta man uzdzen pamatīgu smieklu lēkmi un tie ir pēdējās nedēļas notikumi. Māte nikna, gatava mazās meitiņas dēļ kādu ar kakām nomētāt, vai precīzāk laipni parunāt, izamājot un aizsūtot pie visiem nelabajiem, māsa stulbi blisina acis pilnā neizpratnē, kur pasaulē rodas tik debīli cilvēki, bet pilna apņēmības stulbu pataisīt par vēl stulbāku, druška terorizē ar jautājumiem, kamēr otra vienkārši sēž un zviedz par Santa Barbaru latviešu izpildījumā. Ok, garlaicīgi nav nevienam, bet viena lieta mani aizveda pie dziļām pārdomām-cik daudz cilvēki tomēr man patiesībā ir apkārt. Cik daudzi gatavi mesties manis aizstāvībai, pārgraužot kaut rīkles. Varbūt dažreiz apnīk zvanošais telefons, bet paraugoties no malas, tas tomēr ir jauki, ka pat neapzināti ap mani savākušies tik daudz foršu cilvēku un ka esmu piedzimusi tik ellīgi trakā ģimenē. Jā, ģimene man laikam tiešām ir visforšākā.
Bet viena lieta man uzdzen pamatīgu smieklu lēkmi un tie ir pēdējās nedēļas notikumi. Māte nikna, gatava mazās meitiņas dēļ kādu ar kakām nomētāt, vai precīzāk laipni parunāt, izamājot un aizsūtot pie visiem nelabajiem, māsa stulbi blisina acis pilnā neizpratnē, kur pasaulē rodas tik debīli cilvēki, bet pilna apņēmības stulbu pataisīt par vēl stulbāku, druška terorizē ar jautājumiem, kamēr otra vienkārši sēž un zviedz par Santa Barbaru latviešu izpildījumā. Ok, garlaicīgi nav nevienam, bet viena lieta mani aizveda pie dziļām pārdomām-cik daudz cilvēki tomēr man patiesībā ir apkārt. Cik daudzi gatavi mesties manis aizstāvībai, pārgraužot kaut rīkles. Varbūt dažreiz apnīk zvanošais telefons, bet paraugoties no malas, tas tomēr ir jauki, ka pat neapzināti ap mani savākušies tik daudz foršu cilvēku un ka esmu piedzimusi tik ellīgi trakā ģimenē. Jā, ģimene man laikam tiešām ir visforšākā.
8. Oktobris 2010
: dirsā mati
Man rauj nost. Un beidzot tā pamatīgi, ka to sajūtu gan es pati, gan citi. Kaut kāds pilnīgi neizskaidrojams egoisms un pofigisms mijas ar agresiju un tieksmēm uz vardarbību. Paralēli gribas skaļi nobimbāties un sūtīt visus nah...
Vieni nesaprastu, otri to tik vien gaida, kamēr trešie spēj tikai saprotoši māt ar galvu.
Man viss tā dziļi un pamatīgi noriebies. Šoreiz nopietnāk nekā parasti. Tā, ka līdz vēmienam un gribas nošauties. Pat vairs laisties lapās negribas. Pat daktertante iesaka savest kārtībā galvu un tad domāt par citiem orgāniem.
Tvaika iela, es jau nāku..
Man rauj nost. Un beidzot tā pamatīgi, ka to sajūtu gan es pati, gan citi. Kaut kāds pilnīgi neizskaidrojams egoisms un pofigisms mijas ar agresiju un tieksmēm uz vardarbību. Paralēli gribas skaļi nobimbāties un sūtīt visus nah...
Vieni nesaprastu, otri to tik vien gaida, kamēr trešie spēj tikai saprotoši māt ar galvu.
Man viss tā dziļi un pamatīgi noriebies. Šoreiz nopietnāk nekā parasti. Tā, ka līdz vēmienam un gribas nošauties. Pat vairs laisties lapās negribas. Pat daktertante iesaka savest kārtībā galvu un tad domāt par citiem orgāniem.
Tvaika iela, es jau nāku..
3. Oktobris 2010
:
Divus gadus biju bez savām labākajām druškām. Vakar beidzot bija lielā diena,kad abas ir tepat un uz palikšanu. Neskatoties uz nepārtraukto kladzināšanu, ķiķināšanu, tarkšķēšanu, ik pa brīdim vienkārši klusēju un jutos jocīgi. Pēkšņi sajutos kā veca piepe, jo kā vakardienu atceros trīs gadu vecu vēsturi, tās sajūtas, notikumus un to,kā ir tagad. Kā diena pret nakts. Liekas, ka pagājuši vismaz 10 gadi un atceros jaunību un to,kā šis laiks mainījis cilvēkus. Klausījos no malas visu šo situāciju, kad tapat kā pirms 3 gadiem ar vinčiku sēdējām ar cīgu zobos,bet atšķirībā no tā,kā bija, tagad pie muguras kāds slotas kātu piesējis, kas traucē būt tikpat brīvai, vieglprātīgai un ērmīgai. Kā tikai nieka divi gadi vienatnē ir mani mainījuši un patiesībā tas uzdzen skumjas. Gribas atpakaļ to visu, bet tas nozīmē mainīt savu dzīvi pa 180 grādiem.
Pēkšņi gribas sakravāt mantas un teikt čaaauuuuu, es eju atpakaļ baudīt dzīvi bezrūpībā. Zosāda uzmetas, kad uzmācas doma, ka varbūt nemaz nejūtos gatava tam,kas notiek šobrīd. Kāpēc gribas ķiķinot sadoties rokās ar otru un svārkiem plīvojot, galopā lēkt pa Vecrīgas ieliņām vieglā tvanā bez saistībām, atbildības un brīvību matos.
Pārskatīju vecās bildes, kur trijatā centāmies ielīst kadrā, kur acīs vēl bija mirdzums, smiekli un domas tikai par šodienu. Atcerējāmies vecos laikus un nevienai neredzot noslaucīju asaru.
Patiesībā šobrīd paliek bail no tā, ka varbūt esmu iekāpusi ne tajā vilciena vagonā, jo tāpat nav pārliecības, ka tas aizvedīs uz to,kas ir katras bezrūpīgās un naivās meitenes sapnis. Ja reiz nav pārliecības, varbūt izkāpt jau laicīgi. Fuj. Es tiešām nebiju gaidījusi, ka šī nedēļas nogale atstās tādu pēcgaršu, jo negribas vairs neko. Negribas darīt rītdienas ieplānotos darbiņus, negribas te palikt. Gribas sūtīt visus dirst. vāks.. cerams pārejoši
Pēkšņi gribas sakravāt mantas un teikt čaaauuuuu, es eju atpakaļ baudīt dzīvi bezrūpībā. Zosāda uzmetas, kad uzmācas doma, ka varbūt nemaz nejūtos gatava tam,kas notiek šobrīd. Kāpēc gribas ķiķinot sadoties rokās ar otru un svārkiem plīvojot, galopā lēkt pa Vecrīgas ieliņām vieglā tvanā bez saistībām, atbildības un brīvību matos.
Pārskatīju vecās bildes, kur trijatā centāmies ielīst kadrā, kur acīs vēl bija mirdzums, smiekli un domas tikai par šodienu. Atcerējāmies vecos laikus un nevienai neredzot noslaucīju asaru.
Patiesībā šobrīd paliek bail no tā, ka varbūt esmu iekāpusi ne tajā vilciena vagonā, jo tāpat nav pārliecības, ka tas aizvedīs uz to,kas ir katras bezrūpīgās un naivās meitenes sapnis. Ja reiz nav pārliecības, varbūt izkāpt jau laicīgi. Fuj. Es tiešām nebiju gaidījusi, ka šī nedēļas nogale atstās tādu pēcgaršu, jo negribas vairs neko. Negribas darīt rītdienas ieplānotos darbiņus, negribas te palikt. Gribas sūtīt visus dirst. vāks.. cerams pārejoši
26. Septembris 2010
:
atkal man ir iemesls šeit izlikt savu dziļo sāpi.
Vispār sāpes nav, tikai dusmas, kuras nekādi nedrīkstu izrādīt, jo automātiski visi pasaules grēki tiks pavērsti pret mani. Tādas dusmas, ka rokai jātver sirds drapes un cigarete nopīpejas pāris vilcienos.
Nu taču besī man tā nevarība. Kas tā par lietu,ka neviens neko nespēj nevienam iebilst. ak nedod dievs aizskars vēl kāda jūtas. Paklusē, nolaiž austiņas un paceļ ķepiņas. Tā teikt, var droši dirst uz galvas, es visu rāmi norīšu.
Redz, nepatīk kašķi, nepatīk domstarpības. jā, un man jau patīk...bet kašķis nekur nepazudīs, ja vienreiz kāds neiztaisnos mugurkaulu, nenospļausies par visu un nepateiks visu tā smuki kā ar kulaku pa aci. Un es pa vidu varu vārīties savā sulā, kam liegts ir salikt visu pa plauktiņiem, ne mēnešiem ilgi kaut ko sevī paturēt.
No vienas puses, kurs gan man liedz izpausties, bet smieklīgākais ir tas, ka šajā teātrī vainīgs būs tas, kurš pirmais neizturēs. Grēkāža loma tiks tam, kurš pirmais uzdrošināsies pavērt muti. nee.... par upuri hiēnu baram neviens krist nevēlas.
Ta nu es turpinu izlikties līdz ar visiem un gaidīt to brīdi,kad pumpas uzmetīsies, jo šādu sviestu mans organisms vēl nav pieredzejis.
Vispār sāpes nav, tikai dusmas, kuras nekādi nedrīkstu izrādīt, jo automātiski visi pasaules grēki tiks pavērsti pret mani. Tādas dusmas, ka rokai jātver sirds drapes un cigarete nopīpejas pāris vilcienos.
Nu taču besī man tā nevarība. Kas tā par lietu,ka neviens neko nespēj nevienam iebilst. ak nedod dievs aizskars vēl kāda jūtas. Paklusē, nolaiž austiņas un paceļ ķepiņas. Tā teikt, var droši dirst uz galvas, es visu rāmi norīšu.
Redz, nepatīk kašķi, nepatīk domstarpības. jā, un man jau patīk...bet kašķis nekur nepazudīs, ja vienreiz kāds neiztaisnos mugurkaulu, nenospļausies par visu un nepateiks visu tā smuki kā ar kulaku pa aci. Un es pa vidu varu vārīties savā sulā, kam liegts ir salikt visu pa plauktiņiem, ne mēnešiem ilgi kaut ko sevī paturēt.
No vienas puses, kurs gan man liedz izpausties, bet smieklīgākais ir tas, ka šajā teātrī vainīgs būs tas, kurš pirmais neizturēs. Grēkāža loma tiks tam, kurš pirmais uzdrošināsies pavērt muti. nee.... par upuri hiēnu baram neviens krist nevēlas.
Ta nu es turpinu izlikties līdz ar visiem un gaidīt to brīdi,kad pumpas uzmetīsies, jo šādu sviestu mans organisms vēl nav pieredzejis.
23. Septembris 2010
: vēstule Ziemassvētku vecītim
Jau labu laiku iekšās sēž vēlme, kuras izpausmes nebūt neliecina par patiesajiem cēloņiem. Sēžu, kūkoju grieztos un uz baltās plaknes vizualizēju daramo lietu sarakstu,kas sasauktos ar manu velmju realizāciju.
Vispār baigi vērienīgs tas projekts bez īpašas garantijas, ka izdosies, jo blakus ir tikpat apjomīgs saraksts ar lietām, kas kavē procesa attīstību ar apakšpunktiem, kas darāms, lai šos kavēkļus izsvītrotu līdzko beigsies griestu apcere.
Velns...es gribu brēkuli piečurātos pamperos, gribu stumdīt ratiņus un nolādēt ikvienu, jo ietve nav notīrīta, mest indīgus skatienus jebkuram,kurš nerespektē jauno māmiņu, vakarā nīgri uzrūgt mīlotajam vīriņam, kurš, zobus sakodis, mēģinātu izturēt to psihopātisko fūriju.
Ok, mūsu dzimtas sievietēm tik slimīgi tas viss neizpaužas, bet es būtu gatava parakstīties pat uz tāda scenārija.
Un ak jā, es gribu kāzas baltā kleitā bez plīvura, bez ballītes, bez smirdīgām tradīcijām un iestudēta scenārija.
.
Kā to panākt, puslīz būtu skaidrs. ir viens bet-tas nav ne dienas, nedeļas vai pat mēneša jautājums. Stulbi.
Jau labu laiku iekšās sēž vēlme, kuras izpausmes nebūt neliecina par patiesajiem cēloņiem. Sēžu, kūkoju grieztos un uz baltās plaknes vizualizēju daramo lietu sarakstu,kas sasauktos ar manu velmju realizāciju.
Vispār baigi vērienīgs tas projekts bez īpašas garantijas, ka izdosies, jo blakus ir tikpat apjomīgs saraksts ar lietām, kas kavē procesa attīstību ar apakšpunktiem, kas darāms, lai šos kavēkļus izsvītrotu līdzko beigsies griestu apcere.
Velns...es gribu brēkuli piečurātos pamperos, gribu stumdīt ratiņus un nolādēt ikvienu, jo ietve nav notīrīta, mest indīgus skatienus jebkuram,kurš nerespektē jauno māmiņu, vakarā nīgri uzrūgt mīlotajam vīriņam, kurš, zobus sakodis, mēģinātu izturēt to psihopātisko fūriju.
Ok, mūsu dzimtas sievietēm tik slimīgi tas viss neizpaužas, bet es būtu gatava parakstīties pat uz tāda scenārija.
Un ak jā, es gribu kāzas baltā kleitā bez plīvura, bez ballītes, bez smirdīgām tradīcijām un iestudēta scenārija.
.
Kā to panākt, puslīz būtu skaidrs. ir viens bet-tas nav ne dienas, nedeļas vai pat mēneša jautājums. Stulbi.
20. Septembris 2010
17. Septembris 2010
:
Saka,ka cilvēks pilnīgi dabisks ir tikai tad,kad atrodas pavisam viens un vispatiesāk attieksme pret citiem izpaužas tad,kad no tā cita neko nevajag.
Ja tā, tad esmu izteikts Grinča prototips. Nedraudzīgs,egoistisks un pilnīgi pašpietiekams, lai nejustos garlaikots vai vientuļš.
Ja tā, tad esmu izteikts Grinča prototips. Nedraudzīgs,egoistisks un pilnīgi pašpietiekams, lai nejustos garlaikots vai vientuļš.
7. Septembris 2010
: draugi
Es baidot no teiciena-kāds pats, tāds tavu draugi, jo šodien konstatēju, ka trīs no tiem nesaprotu. Viena atvērusi bodīti un tikai tāpēc, ka sirsniņa kāro, ekonomiskais pamatojums ir stipri apšaubāms. Un vispār, tas ir stilīgi. Otra man liekas dzied līdz Bārnija reklāmai. Tur ir stipra nevēlēšanās beidzot pieaugt un visa tā uķiķuķināšanās arī skaitoties stilīgi piemīlīga.
Trešā.... mnja, viss par un ap vīriešiem, kurus vajag kā gaiss, lai arī kādi cūkas viņi nebūtu, bet, kamēr neviens bikšainis blakus nav, rodas sajūta, ka man būs viņas vietā pat pakaļa jānoslauka.
Tagad no šīm trīs personībām velkot vidējo aritmētisko, mazliet saskatu iezīmes, kas piemīt pašai. Jap....kāds esi tu, tādi tavi draugi.
Uzmundrinājumam-rīt man tikšanās ar 2 gadus neredzētu paziņu. Agrak jau bija ļoti sirsnīgas attiecības, tad kaut kā pajuka. Redzes, kādas dīvainības tur nāks āra, bet cik atceros, bija gan ļoti iedomīgs un indīgs cilvēks, bet tai pat laikā ar prātu apveltīts un interesants....ar jaukuma pazīmēm.
Es baidot no teiciena-kāds pats, tāds tavu draugi, jo šodien konstatēju, ka trīs no tiem nesaprotu. Viena atvērusi bodīti un tikai tāpēc, ka sirsniņa kāro, ekonomiskais pamatojums ir stipri apšaubāms. Un vispār, tas ir stilīgi. Otra man liekas dzied līdz Bārnija reklāmai. Tur ir stipra nevēlēšanās beidzot pieaugt un visa tā uķiķuķināšanās arī skaitoties stilīgi piemīlīga.
Trešā.... mnja, viss par un ap vīriešiem, kurus vajag kā gaiss, lai arī kādi cūkas viņi nebūtu, bet, kamēr neviens bikšainis blakus nav, rodas sajūta, ka man būs viņas vietā pat pakaļa jānoslauka.
Tagad no šīm trīs personībām velkot vidējo aritmētisko, mazliet saskatu iezīmes, kas piemīt pašai. Jap....kāds esi tu, tādi tavi draugi.
Uzmundrinājumam-rīt man tikšanās ar 2 gadus neredzētu paziņu. Agrak jau bija ļoti sirsnīgas attiecības, tad kaut kā pajuka. Redzes, kādas dīvainības tur nāks āra, bet cik atceros, bija gan ļoti iedomīgs un indīgs cilvēks, bet tai pat laikā ar prātu apveltīts un interesants....ar jaukuma pazīmēm.
31. Augusts 2010
:
Atklimatizēšanās process laimīgi ir noticis un ja neņem vērā aukstumu, depresīvais noskaņojums līdz ar zosādas paradīšanos, ir pazudis. Tagad jauna problēma un tas jau sāk kretinēt. Pamostos agrāk, uztaisu garšīgu kafiju, bet, lai ko arī darītu, liekas, ka pie kājas būtu pieķēdēta smaga svaru bumba. Katra niecīgākā darbība prasa taaaaadu saņemšanos, ka nelīdz ne pašiedvesma ne arī kādi citi motivācijas meklējumi. Uzpīpēju, sagremoju galvā kaut ko un atkal ķeros klāt, bet viss līdzinās stingras gumijas stiepšanai. Varbūt pie vainas ir tas, ka nav īsti skaidrs ko un ka darīt, ka viss notiek kā uz tausti pa tumsu, attiecīgi nejūtot ne mazāko pārliecību par darba pareizu izpildi un ja reiz man nav pārliecības, ka izdarīšu pa smuko, kaut kas burtiski liek kāju priekšā katram solim un neļauj vismaz ātrāk visu pabeigt, lai novērtētu, vai tad nu tiešām tik liels mēsls beigās ir sanācis. Es pat varētu sākt tīrīt māju, jo tur ir skaidrs-tīrs nozīmē labi padarīts, netīrs-slikti un punkts. Nomazgāti trauki-tukša izlietne-labi. āmen. Bet rakstot hvz ko par tēmu, kas vēl joprojām ir pavisam melna bilde, rada stresu un nevelēšanos vispār pie tā atkal pieķerties.
Nu ko, jātaisa trešais piegājiens...
Nu ko, jātaisa trešais piegājiens...
29. Augusts 2010
:
"Mājas, mīļās mājas..." vajadzeja man šovakar teikt, bet kaut kā neveras mute vaļā, lai vismaz skata pēc izdvestu šo skaņu. Dažas dienas prombūtnē likās kā lieliska iespēja vides pamainīšanai, lai atgriežoties mājās, varētu paskatīties uz visu jaunām, svaigām acīm, kas nestu iedvesmu turpmākām dienām, bet šī galvas izvēdināšana neko nelīdz, ja atbraucot atpakaļ, tēlaini sakot puvuma smaka cērtas nāsīs jau pa gabalu. Vispār baigi skumji, ka mājas šķiet tik aukstas, nemīlīgas un tukšas.
Vispār raudiens nāk, ka nevar ar smaidu atvērt durvis, nomest panckas un iezvelties dīvānā, aizvērtām acīm izbaudot šo "beidzot esmu mājās" sajūtu. Tieši pretēji, nometu mantas un iznesos atkal ārā pa durvīm, tverot tās knapās "citas vides" sajūtu. Un tad brīnās, ka mans ķermenītis ar laiku vēlas skrāpēties gar sienām, kā viss izbesījis, ja pat tagad zosāda uzmetas līdzko pārkāpju slieksnim.
Paspēju pat pabūt dziļos laukos un zirgu stallī, kas atklāti sakot, likās mīlīgāki un jaukāki par šīm glīti remontētajām sienām.Arī cilvēki rada šo sajūtu un viņu attieksme.
Skumji veros āra pa logu un liekas, ka debesis raud manā vietā, jo tik sūdīgu atgriešanos nebiju gaidījusi. Apsveru domu ar visu savu koferīti pārvakties uz vietu, no kurienes atbraucu, jo šāda iespēja tik tiešām ir visai reāla. Vide, cilvēki, atmosfēra pavisam cita un kas interesanti, tepat Latvijā.
Šnabis arī nelīdz, kas pavisam noteikti ir rādītājs, ka jābeidz cerēt uz gaišo nākotni tepat, bet jāatgriežas tur, kur pat skaidrā jūties piederīgs.
Vispār raudiens nāk, ka nevar ar smaidu atvērt durvis, nomest panckas un iezvelties dīvānā, aizvērtām acīm izbaudot šo "beidzot esmu mājās" sajūtu. Tieši pretēji, nometu mantas un iznesos atkal ārā pa durvīm, tverot tās knapās "citas vides" sajūtu. Un tad brīnās, ka mans ķermenītis ar laiku vēlas skrāpēties gar sienām, kā viss izbesījis, ja pat tagad zosāda uzmetas līdzko pārkāpju slieksnim.
Paspēju pat pabūt dziļos laukos un zirgu stallī, kas atklāti sakot, likās mīlīgāki un jaukāki par šīm glīti remontētajām sienām.Arī cilvēki rada šo sajūtu un viņu attieksme.
Skumji veros āra pa logu un liekas, ka debesis raud manā vietā, jo tik sūdīgu atgriešanos nebiju gaidījusi. Apsveru domu ar visu savu koferīti pārvakties uz vietu, no kurienes atbraucu, jo šāda iespēja tik tiešām ir visai reāla. Vide, cilvēki, atmosfēra pavisam cita un kas interesanti, tepat Latvijā.
Šnabis arī nelīdz, kas pavisam noteikti ir rādītājs, ka jābeidz cerēt uz gaišo nākotni tepat, bet jāatgriežas tur, kur pat skaidrā jūties piederīgs.
24. Augusts 2010
:
Ejiet ratā... kāpēc mans noskaņojums un dvēseles stāvoklis ir tik ļoti pakārtots tādiem periodiem kā PMS, pilnmēness, auglīgās, neauglīgās dienas, spīd saule, nespīd saule, līst lietus, nelīst, visbeidzot, cik m/s pūš vējš. Tagad man ir izcili labs noskaņojums, ja neņem vērā grūtības izčammāties un visai lēnīgo domāšanu.
Eh...rīt atkal izšķiras likteņi un kas jocīgi, pavisam vēsa mierā spēju par to padomāt.
Vairāk man negribas neko teikt, slinkums pirkstus kustināt.
Eh...rīt atkal izšķiras likteņi un kas jocīgi, pavisam vēsa mierā spēju par to padomāt.
Vairāk man negribas neko teikt, slinkums pirkstus kustināt.
22. Augusts 2010
:
Nebūtu nemaz braukusi mājās... uz pinkšķi rauj, kad saproti, ka mirklis bija tik skaists, bet īss...
Nu neko, laiks atgriezties depresīvajā un drūmuma apņemtajā ikdienā. Bļin.
Nu neko, laiks atgriezties depresīvajā un drūmuma apņemtajā ikdienā. Bļin.
16. Augusts 2010
:
Cik labi,ka cigaretes attālumā no mājas ir barčiks, kur brīžos, kad zini, ka priekšā būs negulēta nakts, notīties un aizliet mūli saldākam miedziņam. Tagad man ir pofig,ka man pofig,lai cik amizanti tas arī neizklausītos. Viens papirosa vilciens būs nāvējošs tb piešķils dzirksti manī esošajam ķīmiskajam sastāvam.
Tas tiešām ir veselīgāk (cik nu te var būt runas par veselīgumu) nekā ieraut pāris drapes, nezinot, kādas sekas tas atstās jau tā degradētajai nervu sistēmai.
Jebkurā gadījumā prāts vēl saprot, ka ar savu pofigismu sāpinu pārējos, bet uz doto brīdi tas nesāpina pašu, jo uzdevums nr1 ir pielīst pie loga, uzpīpēt un atrubīties cerībā, ka rīts tik tiešām ir gudrāks par vakaru, lai arī pēdējā laikā šis teiciens īpaši nav sevi attaisnojis.
Kapēc man tik dikti vajadzēja te ienākt un kaut ko uzskricelēt, neskatoties uz to, ka piecreiz katrs vārds ir jāpārlabo? Jo man ļooooti vajadzēja kaut kādā veidā izlikt pēdējo dvēseles pirdienu uz āru, cerībā, ka manas pāri palikušās negācijas transformēsies melns uz balta uzrakstītā vārdā, nekaitējot manam ķirbītim, kurā iemetusies traka puve.
Nu vajag šim cilvēciņam izteikties, jo kā izrādās draudzenēm ir slima uztvere attiecībā uz risinājumu meklējumiem, bet mammuks ar māšeli jau saldi čuč.
Savu rumpi vairs nejūtu un šķietamais gars ir pacēlies gaisā-eksistenciālais stāvoklis ir mainīts un visticamāk tas bija īstais, ko man šovakar vajadzēja.
Ejiet dirst jūs, ar sapratni, līdzjūtību un ikdienas nopietno,kā arī ārkārtīgi svarīgo pienākmu apveltītie. Varbūt kādreiz es jums pievienošos.
Zvaigžņu lietus ir beidzies-pēdejā zvaigzne nokrita un aizgāja gulēt. ha...
Tas tiešām ir veselīgāk (cik nu te var būt runas par veselīgumu) nekā ieraut pāris drapes, nezinot, kādas sekas tas atstās jau tā degradētajai nervu sistēmai.
Jebkurā gadījumā prāts vēl saprot, ka ar savu pofigismu sāpinu pārējos, bet uz doto brīdi tas nesāpina pašu, jo uzdevums nr1 ir pielīst pie loga, uzpīpēt un atrubīties cerībā, ka rīts tik tiešām ir gudrāks par vakaru, lai arī pēdējā laikā šis teiciens īpaši nav sevi attaisnojis.
Kapēc man tik dikti vajadzēja te ienākt un kaut ko uzskricelēt, neskatoties uz to, ka piecreiz katrs vārds ir jāpārlabo? Jo man ļooooti vajadzēja kaut kādā veidā izlikt pēdējo dvēseles pirdienu uz āru, cerībā, ka manas pāri palikušās negācijas transformēsies melns uz balta uzrakstītā vārdā, nekaitējot manam ķirbītim, kurā iemetusies traka puve.
Nu vajag šim cilvēciņam izteikties, jo kā izrādās draudzenēm ir slima uztvere attiecībā uz risinājumu meklējumiem, bet mammuks ar māšeli jau saldi čuč.
Savu rumpi vairs nejūtu un šķietamais gars ir pacēlies gaisā-eksistenciālais stāvoklis ir mainīts un visticamāk tas bija īstais, ko man šovakar vajadzēja.
Ejiet dirst jūs, ar sapratni, līdzjūtību un ikdienas nopietno,kā arī ārkārtīgi svarīgo pienākmu apveltītie. Varbūt kādreiz es jums pievienošos.
Zvaigžņu lietus ir beidzies-pēdejā zvaigzne nokrita un aizgāja gulēt. ha...
15. Augusts 2010
:
Es ceru, ka nepastāv pārdzimšana un dzīve pēc nāves-vēlreiz to visu izturēt es tiešām nevēlos.
13. Augusts 2010
:
Nu tik visa nācija kļūs laimīga un vēlmju piepildīta, jo tik daudz krītošu objektu gaisā ne katru nakti iespējams skatīt :D Kad nejauši ieraugu pirmo strīpu debesīs, pie sevis nodomāju-laikam jau jāievēlas kaut kas, bet līdz ar šo domu mazliet aplauzos, jo tā īsti nemaz neprotu nodefinēt vienā teikumā, ko tad tiešām tik ļoti vēlos, lai pat pie krītošas zvaigznes drebošu sirdi to iedomātos. Nu jā...ir visādas vēlmes, bet tādas precīzas un pavisam konkrētas nav. Tas ir no sērijas-vēlme saņemt lielāku algu un pēc laika tikt aplaimotam ar papildus 10 ls. ha! vēlēšanās taču piepildījusies! Nu lūk, pie šīs precīzās gribas formulējuma arī nākas iestrēgt.
Gribu to.. aaa..bet lai to dabūtu vajag šito... bet lai dabūtu šito vajag kaut ko citu. Šķetinot šo pavisam elementāro un likumsakarīgo ķēdīti nonāku pie pirmsākuma, kurš pagaidām ir tikai gaisā plīvojošs un gaužām abstrakts. Uz mani lieliski attiecas-ja nezini,ko gribi, dabūsi to, kas paliks pāri. Ja veikaliņā pie kases nespēj savervelēt mutē preces nosaukumu, tad lasies ārā. Šis jautājums tiešām nomoka un ik pārdienu nākas sajusties vainīgai bez maz sabiedrības priekšā, kura no manis gaida kaut kādu rezultātu. Rādi nu savu lietderību, pretējā gadījumā ar laiku sāk skatīties greizi. Kā uz pilnīgi bezjēdzīgu porcelāna ezīti sekcijas plauktā, no kura patiesībā nav nekādas jēgas-ne te smukuma, ne praktiskas nozīmes, tikai vieta, kur krāties putekļiem.
Pavisam nopietni tas ir kas briesmīgāks par sevis meklējumiem. Man tiešām neinteresē tādi jautājumi, kas es esmu un uz kurieni eju, jo tad mans čaiņiks pilnībā izkūpētu. Es tikai gribu zināt, ko gribu. Tā pavisam konkrēti un tieši. Tik precīzi, ka var pat uz lapas uzrakstīt un pielikt kaut pie sienas.
Runā, ka daudz ko priekšā pasaka bērnība-intereses, uzvedība, vēlmes, nodarbošanās. Hmm...intereses mainījās periodiski, maksimums pāris mēneši un interese zuda par jebko. Uzvedība? Pilnīgi autoritatīva un izlaista. Vēlmes? saldumi tb baudas. Mantiskā ziņā nekas īpašs, pat divriteni nekāroju. Kā jau visi bērni, domāju,ka saule riņķo ap mani un tikai man ir pakārtota pastāvošā iekārta. Protams šī doma pazuda līdz ar pubertātes iestāšanos, kad pastāvošā iekārta veidota tikai un vienīgi ar mērķi mani apspiest un kaitēt. Vārdu sakot, teoriju par bērnībā slēptajām nākotnes vīzijām var sarullēt un iebāzt...kā visu pārējo, kas skar neskaitāmos padomus, redzot monētas vienu pusi.
Klau, es tiešām nogurstu par to domājot, bet tas ir pārāk svarīgi, lai nedomātu. Ok, vispār ir viena lieta, kas tiešām mani aizrautu un ļautu dzīvot mierīgi, sūdi tikai tajā, ka mana izglītība ir nepareizā un pagrieziens pa 360 grādiem prasa nereali daudz laika un finansiāla ieguldījuma.
Eh...gribu gan ko pavisam nereālu-atgriezties tai vasarā, kad tikko beidzu vidusskolu...
Gribu to.. aaa..bet lai to dabūtu vajag šito... bet lai dabūtu šito vajag kaut ko citu. Šķetinot šo pavisam elementāro un likumsakarīgo ķēdīti nonāku pie pirmsākuma, kurš pagaidām ir tikai gaisā plīvojošs un gaužām abstrakts. Uz mani lieliski attiecas-ja nezini,ko gribi, dabūsi to, kas paliks pāri. Ja veikaliņā pie kases nespēj savervelēt mutē preces nosaukumu, tad lasies ārā. Šis jautājums tiešām nomoka un ik pārdienu nākas sajusties vainīgai bez maz sabiedrības priekšā, kura no manis gaida kaut kādu rezultātu. Rādi nu savu lietderību, pretējā gadījumā ar laiku sāk skatīties greizi. Kā uz pilnīgi bezjēdzīgu porcelāna ezīti sekcijas plauktā, no kura patiesībā nav nekādas jēgas-ne te smukuma, ne praktiskas nozīmes, tikai vieta, kur krāties putekļiem.
Pavisam nopietni tas ir kas briesmīgāks par sevis meklējumiem. Man tiešām neinteresē tādi jautājumi, kas es esmu un uz kurieni eju, jo tad mans čaiņiks pilnībā izkūpētu. Es tikai gribu zināt, ko gribu. Tā pavisam konkrēti un tieši. Tik precīzi, ka var pat uz lapas uzrakstīt un pielikt kaut pie sienas.
Runā, ka daudz ko priekšā pasaka bērnība-intereses, uzvedība, vēlmes, nodarbošanās. Hmm...intereses mainījās periodiski, maksimums pāris mēneši un interese zuda par jebko. Uzvedība? Pilnīgi autoritatīva un izlaista. Vēlmes? saldumi tb baudas. Mantiskā ziņā nekas īpašs, pat divriteni nekāroju. Kā jau visi bērni, domāju,ka saule riņķo ap mani un tikai man ir pakārtota pastāvošā iekārta. Protams šī doma pazuda līdz ar pubertātes iestāšanos, kad pastāvošā iekārta veidota tikai un vienīgi ar mērķi mani apspiest un kaitēt. Vārdu sakot, teoriju par bērnībā slēptajām nākotnes vīzijām var sarullēt un iebāzt...kā visu pārējo, kas skar neskaitāmos padomus, redzot monētas vienu pusi.
Klau, es tiešām nogurstu par to domājot, bet tas ir pārāk svarīgi, lai nedomātu. Ok, vispār ir viena lieta, kas tiešām mani aizrautu un ļautu dzīvot mierīgi, sūdi tikai tajā, ka mana izglītība ir nepareizā un pagrieziens pa 360 grādiem prasa nereali daudz laika un finansiāla ieguldījuma.
Eh...gribu gan ko pavisam nereālu-atgriezties tai vasarā, kad tikko beidzu vidusskolu...
- Jaunākais
- Arhivētais
- Draugi
- Par sevi