![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Pēkšņi gribas sakravāt mantas un teikt čaaauuuuu, es eju atpakaļ baudīt dzīvi bezrūpībā. Zosāda uzmetas, kad uzmācas doma, ka varbūt nemaz nejūtos gatava tam,kas notiek šobrīd. Kāpēc gribas ķiķinot sadoties rokās ar otru un svārkiem plīvojot, galopā lēkt pa Vecrīgas ieliņām vieglā tvanā bez saistībām, atbildības un brīvību matos.
Pārskatīju vecās bildes, kur trijatā centāmies ielīst kadrā, kur acīs vēl bija mirdzums, smiekli un domas tikai par šodienu. Atcerējāmies vecos laikus un nevienai neredzot noslaucīju asaru.
Patiesībā šobrīd paliek bail no tā, ka varbūt esmu iekāpusi ne tajā vilciena vagonā, jo tāpat nav pārliecības, ka tas aizvedīs uz to,kas ir katras bezrūpīgās un naivās meitenes sapnis. Ja reiz nav pārliecības, varbūt izkāpt jau laicīgi. Fuj. Es tiešām nebiju gaidījusi, ka šī nedēļas nogale atstās tādu pēcgaršu, jo negribas vairs neko. Negribas darīt rītdienas ieplānotos darbiņus, negribas te palikt. Gribas sūtīt visus dirst. vāks.. cerams pārejoši