You are viewing 20 entries, 140 into the past 17. Februāris 201111:33:
Otro dienu galvā pavasaris. Nesaltu ciskas zem halāta, vispār grieztos kā vilciņš. Vieniem tā ir viena valentīndiena-man vesels gadalaiks. HA! Pārāk aizdomīgi jau liekas fakts, ka sen te nav iespļauts nekas slikts. Neuzprasos, bet kur ellē ratā tiek izlikts mūžam neizsīkstošie žults krājumi? Ok, laikam nojaušu, bet tas lai tad paliek aiz viltīgā smīna.
16. Februāris 201111:20:
man šodien tāds uti-putji noskaņojums. Visādā ziņā labs un pozitīvi iestellēts. Varbūt tad, kad ārā pasalšu, dziedāšu citu dziesmu. Vēl runā, ka gulēt mēness gaismā neesot labi, jo tas šonakt spīdēja kā naktslampiņa istabā. Bet tik pozitīva sen no rīta nebiju cēlusies. Pa zobiem tam, kurš manu noskaņojumu sabojās.
14. Februāris 201123:55:
šonakt sapratu, ka esmu galīgi neromantiska. Iedod man tikai vinčiku, draudzeni un vakars piepildīts. Tā teikt atgūstu 2 gadu laikā zaudēto. prieks un laime.
7. Februāris 201111:19:
Sen jau esmu sapratusi, ka galvenais jebkurā lietā ir mēģinājums iekustēties un tas šorīt ir noticis tik veiksmīgi, ka tagad jau rauj dusma, ka uz doto brīdi viss apdarīts un iestājas tukšā stunda, kur darīt nav ko, tikai gaidīt turpmākus notikuma pavērsienus, kuri no manis vairs nav atkarīgi. Cenšos gan apklusināt čukrstošo nepārliecību, ka padarītais izdarīts tiešām labi, jo gribas visu sapakot kā glītu konfektīti, ko pakārt eglītē, lai arī hei...pasaulē ir tik daudz luņu, kas izdara daudz, sūdīgi un neviens neko nepārmet. Norūc zem deguna, bet pa lielam neiebilst, piemēram, mūžam neapmierinātā piemājas veikala pārdevēja, kura sākumā pabeigs sarunu ar atnākušo draudzeni un tikai tad apkalpot pircēju ar tādu šmauli un attieksmi, kas pircējams liks justies vainīgam, ka atļāvies tādu vaļību iepirkties tepat nevis braukt uz tālāk esošo rimčiku. Bet vienalga, babulis, kasot pakaļu atvilksies, sasit kasē vajadzīgās pogas, pagrūž nopirkto piena paku un dodas tālāk pļerināt ar drušku par pasaules nepareizo kārtību, jo vienalga darbs padarīts, kaut kāda kapeika mēneša beigās šai kabatā iekritīs un alles. Nekur jau tie pircēji tāpat nepazudīs. Tā pat nav vēlme kādam izpatikt, ja nu vienīgi sev pašai. Varbūt runa ir par neaizstājamības sajūtu, lai arī to pašu babuli tikpat mierīgi varētu aizstāt ar ātrāku, laipnāku skuķīti, kuram pircējs ar vēlmi nopirkt desu būs svarīgāks par domubiedres kompāniju. ai...pēc šādām īsām pārdomām parasti novelku vienu-gan jau būs lāāāābi....
4. Februāris 201115:33:
Drausmīgi gribas kādu samīļot. Nu ļoti, ļoti. Draudzene tikai ķiķina.
11:32:
a šodien jūtos vainīga pie visiem pasaules grēkiem. bet pārinstalētais dators gan nebeidz priecēt.
2. Februāris 201115:35:
šodien esmu laimīga par to,kas man ir. Vot tā vienkārši-pamodos un sajutos labi
30. Janvāris 201100:29: Laiks un apstākļi dara savu
Pirmo reizi man jau ir dziļš pofigs uz visu. Sēžu, cenšos taisīt riņķīšus ar dūmiem, pameklējam ar draudzeni par ko ieņirgt un laiks paiet nemanot. Jo man jau ir alternatīva. Strupceļa vairs nav un paliek tikai izvēle-iet vai neiet. Tas piedod visam mazliet eirofiju.
27. Janvāris 201112:56:
Mīlu savu draudzeni, savu labāko uzklausītāju, padomdevēju un dvēseles radinieku. Ja būtu reliģiska, teiktu, ka tā ir mana Dieva davana. Bet vispār varu tikai sajusties bezgala laimīga par cilvekiem, kuri man ir apkārt. Šodien esmu sentimentāla.
00:22:
Interesanti, cik ilgam laikam jāpaiet, lai kādu sauktu par idiotu un viņš beidzot arī sāktu ticēt tam, ka tiešām ir idiots? Ok, par idiotu neviens netiek saukts, bet runa ir par principu.
26. Janvāris 201115:17:
Besī tas stāvoklis, kad uz visu skatos kā tikko piedzimis teļš. Pat skats ārā pa logu liek galvā rasties vienai domai-wtf? Blisinu blisenes, palūru druškai purnā un pilnīgs tukšums domu kanālā. Kaut ko palasu, kaut ko padaru, bet gribas šo dienu tā vienkārši pāršķirt un sākt ar rītdienu. Šodienā man kaut kas nepatīk. papildinājums: tfū bļin. pēkšņi garām lielajiem logiem, kur vienīgā kustība ir pa kādam kaimiņu kaķim, paiet garām liela auguma vīrietis. Goda vārds pārbijos. Bet vismaz mazliet atjēdzos no tā transa. Pat sirds sāka klapēties ātrāk un pašai smiekli par sevi.
19. Janvāris 201121:26:
Atklāti sakot, dūša ir papēžos un gribas palīst zem segas..piemēram.. uz gadu.
12. Janvāris 201123:27: situācijas analīze
Šis ir tas brīdis vai pareizāk sakot periods, kad arī sagrūs tas, kam jāsagrūst, vai pacelsies tas, kuram būs lemts pacelties. Tāds nogurums, ka labākais, kas varētu būt, ir 24 stundas miega un klusuma
11. Janvāris 201115:53:
Mājās nav neta pagaidām. Tas ir pakaļā. Un vispār liekas, ka man par visu ar kādu ir japakonsultējas, lai pārliecinātos, ka es sava slimajā fantāzijā nerauju auzās. Pagaidām rādās,ka tikai daļēji. Lab' pie sēžamvietas tas viss, besī tikai, ka es laikam varētu vispār gulēt gultā un pētīt griestus, bet vienalga kādam liksies, ka es kādam uzbrūku. Nē nu ok, tas patiesībā glaimo, tā vilcienā ar skatienu vien varētu vietu sev izkarot. Pētu sevi spogulī no visām pusēm, redzu to pašu, ko citi. Par liekajiem kilogramiem jeb pareizāk trūkumiem kļūdījusies neesmu, jo pat druška liek man pievērt lielo muti, rekomendējot paklapēt spilvenu. Eh... ja par d*ršanu vēl kāds maksātu. Jāiet par celtnieku brigadieri.
3. Janvāris 201121:03:
Es gribēju dāvanu,kas nemaksā neko. Laikam prātīgāk būtu pieprasīt šinšilas kažoku.
13:03:
Šodien ir mana dzimene un sveicienus saņemu pārsvarā no tiem, no kuriem es to gaidīju vismazāk. Tas patiesībā patīkami pārsteidz.
1. Janvāris 201122:39:
Stulbi ir sevi īslaicīgi ienīst par padarīto, bet vēl stulbāk, ja bez sevis par izdarīto ienīst arī apkārtējie. Un tad seko jautājums, kāda būtu rīcība, nezaudējot ne savu pašcieņu, ne arī pēdejo iespēju vērst visu par labu. Bet ja par jauno gadu, tad labāk būtu dzērusi mājās, jo rezultāts tāpat būtu viens, turklāt izslēgtu iespēju nākošajā rītā pumpēt ūdeni līdz riebumam, gaidot ticību savai spējai atkal sēsties pie stūres un vienīgais, kurš mestu nicinošu skatienu būtu nepateicīgs kaķis, kura naida pamatā būtu tikai savlaicīgi nepiepildīta bļodiņa. Apņemšanās? hvz. nesavārīt mēslus. Laba doma būtu mainīt dažas rakstura īpašības, bet tad sāku domāt,ka varbūt muļķīga vēlme vinnēt miljonu rādās daudz reālāka par dažu stulbu īpašību izskaušanu no manas personības, kas savā ziņā arī veido manu draņķīgo būtību. Vienīgais, kas visā šitajā jaunā gada cerībā uz labāku nākotni sabojā porciju ir tas, ka vairāk ir lietas, kuras vienkārši nevajadzēja darīt, tomēr lolot ilūzijas, ka tagad viss būs labāk, parādītu tikai manu bērnišķīgi naivo un mazliet banālo ticību labajam, kas savukārt arī būtu meli, jo nav īstas pārliecības, ka mans, no zemes atrautais skatījums, kaut nedaudz atbilstu patiesībai.
24. Decembris 201014:04: ?
Kāpēc vajadzīgs tas, kas svarīgs bērniem vecumā no 3-13 gadiem, ja bērnu šajā vecuma kategorijā nav?
13. Decembris 201020:18: ar prāta impotenci sadzīvojot
Ātri, ātri viss jāizdara un jāiet gulēt, citādi pēc šīs dienas notikumiem noraus širmi, jo jau tagad lūpa trīc un iekšā kāds rausta emocionālo stīgu. Rīt jauna diena, jauni notikumi, kad sastapšanās ar savu nespēju bija vakar. Šitā apziņa, ka ir kaut kas, ko nevar apgūt dažu dienu laikā un ir mana sāpīgā varžacs, ja par to domāšu, liks ģīmim saviebties nesmukā grimasē un tādai staigāt vismaz nedēļu. Paņaudēju un tagad kušš.Viss. Domāt pozitīvi.
28. Novembris 201001:13:
pzd...brīdī, kad reāli tiek apdraudēta Tava āda, tas tas ir kā pēdējais blieziens pa galvu, lai beidzot attaptos un sāktu stingri izvērtēt lietas, uz kurām, līdz šim centos pievērt acis un meklēt kaut mazu, bet tomēr attaisnojumu. Pašreiz sēžu, kā aukstu dušu dabūjusi, jo laikam tas ir paša Dieva pirksts, lai vienreiz kaut ko saprastu. Joptvaj... ja godīgi, mazliet bail paliek no domas, ka iespējams sēžu uz pulvera mucas, kuras sprādziena gadījumā pazaudēšu visu. Nē, tas nav pazaudēt mantu, sajūtas, naudu vai ko tamlīdzīgu. Tas ir tā, ka var pazaudēt iespēju piedzīvot rītdienu, uzspiežot delete pogu visiem dzīves mazajiem sapnīšiem un iespējai dzīvot. Aplauziens.
|
|