Negāciju MiskasteJaunākais | |
|
You are viewing 20 entries, 120 into the past 22. Marts 2013: kā??? Kā var 24 gadīgs čalis prasīties ātrāk mājas, lai paspētu uz meksikānu seriālu???? Kā var mierīgi malkot tēju un vērot, ka blakus sieviete cilā Venden bunduli? Kā var nemācēt atvērt miskastes maisu??? Nu kā?????? 20. Marts 2013: Kad ir par daudz it kā parasta darba diena ar darbiem pāri galvai. Bet, ja apkārt ir pilnīgi psihopāti, nedekvāti un nepieskaitāmi, tad jau paliek grūtāk. Un ja jāskaidro kādam kaut kas, kurš zina tikai to, ka ies sūdzēties pašam ministram (īsti nezinot vēl tikai kuram), tad paliek pavisam slikti. Darba diena beigusies, atveras mājas durvis, bet tur smuki piebradāta, otrādi apgriezta virtuve, priecīgs izīrētājs par salabotu veļasmašīnu. Pēdējiem spēkiem tiek pievākts bardaks, iedzerta glāze un krēsls. Pieķēru sevi, ka labu brīdi truli raugos vienā punktā un esmu paraudājusi. Un paliek vieglāk, lai arī biedē fakts, ka diena vēl nav beigusies. 23. Novembris 2011: .. Tā ir viena pretīga sajūta, kad centies un dari, bet burtiski iedirš dvēselē. Runā, ka trīs lietas esot labas lietas, bet man jau pie 103 sak piegriezties. Turpinam graut Liepāju un iepirkt minerālūdeņus 13. Novembris 2011: laiks rīkoties Kā man riebjas lieli un nopietni lēmumi, bet vienreiz arī man pienācis laiks tādus pieņemt. Tizli. Bet ne ģimene, ne draugi neļauj atkāpties. Viena glāze šnabja un beidzot savā dialogā ar ES saku "aiziet!". Galvenais nedēļas laikā nesalūst un nepārdomāt. Lūdzu,lūdzu,lūdzu nepārdomā! Sabučošu to, kurš iedos bietē manam otram es, kurš vēl galvā spurojas pretī ar tekstiem, ka vēl ir laiks pārdomāt. 4. Jūnijs 2011: . Kad jādara kas tāds, ko ļoti, ļoti negribas, tad atliek vien sev iestāstīt to, ka tas man ļoti, ļoti patīk un ir interesanti. Atslābt un varbūt pat izbaudīt. Vēl mazliet un būšu meistare pašiedvesmas meklējumos. 14. Maijs 2011:
Man varētu kāds maksāt par jogurta ēšanu, jo tas, kā par brīnumu man nav apnicis jau n-to gadu, atšķirībā no visām pārējām lietām, no kurām gribas ielaist lodi pierē. 11. Maijs 2011:
Dievs dod man prātu un pacietību, lai es nepaceltu cepuri un nebrauktu fasēt šampinjonus kaut kur pāris stundu lidojuma attālumā. Ar tādām, lūk, domām šodien nākas cīnīties. 1. Aprīlis 2011:
Sāk mazliet nogurdināt visa šī situācija, bet iekšējā pārliecība liek vienkārši atslābt. Nu ok. pacentīšos. Tad vēl ir nonāks pie atklāsmes, ka dažkārt pat ar interesantu, mazliet smieklīgu, dažreiz pat noderīgu info nedalīties, tas vismaz tā, lai to nepagriež pretējā virzienā. Nu nekas....stāstāms būuutu tiiiik daudz, bet eh... gaidīšu vien atgriežamies draudzeni. Ak šī vēlme paklačoties... Un šodien sāp galva. Bija visādi plāni un pie sevis lamājos, ka nedrīkst neko no tā visa atlikt slikta laika un sliktas pašsajūtas dēļ. šodien tāda depresīva mazliet. 25. Marts 2011:
Lai lieki kādam ko nepateiktu, ko vēlāk nāktos iespējams (tikai iespējams) nožēlot, saklapēju galda virsmu un izpsihojos vienatnē. Bļin kārtējo reizi pierādās fakts, ja man kaut ko vajag, darīt to tūlīt un tagad, negaidot kāda cita labvēlību. Māte zvana tramda, pati meklēju 101 attaisnojumus, jāuzklausa pārmetumi, ka man neko uzticēt nevar un arguments-bet es domāju,ka tā būs ātrā, neiet cauri. Šobrīd man mēles galā karājas ļoti daudz necenzētu vārdu. Nedod dievs' kāds tuvāko 10 min laikā piezvanīs. Uzsper visu gaisā un padod fraku uz nedēļu, neceļot klausuli. Viss. Risinājums-aizlaisties uz senču tukšo dzīvokli, ieslēgties un pavadīt turpmākās dienas līdz asinspiediens normalizējas, dzīve šķiet gaišāka un vispār mātes kaķis mīļāks 23. Marts 2011:
ir tāda lieta kā mācības, kaut kāda noslēguma darbu rakstīšana... un nu lūk, pie tā arī apstājas mana gudrība. Tas viss iet sašauta slinķa ātrumā. Šādos brīžos esmu gatava darīt jebko, tikai ne to, ko vajag. Lai arī, traukus mazgāt, māju tīrīt, atrast 101 citu darbiņu arī nav peļama lieta. Un es zinu, vienkārši ar aknām jūtu, lai kā man tas nepatiktos, ka pēdējā nedēļā sevi lamāšu no panckām ārā, lai pēc tam smagi nopūstos, sakot-fū, paspēju.... Nu murgs kaut kāds. Tas atkārtojas atkal un atkal, vienmēr apzvēros laboties, bet nesanāk... vēl nesanāk... 20. Marts 2011:
Tas ir drausmīgi. Mamma mani te lamā kā suni, lai vienreiz beidzu čakarēt savu karmu tik ļoti kādu nīstot. Taisnība jau savā ziņā ir, jo domas vien par to patērē pārāk daudz liekas enerģijas. Bet drausmīgākais ir tas, ka jo vairāk cenšos nedomāt, ignorēt un ieslēgt pofigismu arī šajā ziņā, jo vairāk tas mans čaiņiks vārās.Gribas tā vienkārši otru ar kaut ko smagu izrubīt. Ārprāts! Nebūtu nemaz sākusi šo "prāta atsvabināšanu". Es zināju, ka esmu sterva, bet, ka tik liela, to atklāju tikai tagad. Bail no sevis paliek. Jel, kur ir mana neizmērojamā vienaldzība tad, kad to visvairāk vajag!!! 10. Marts 2011:
Šodien vajadzēja aizbraukt uz auGsto skolu. Neizbraucu. Nav jēgas kulties uz Rīgu, ja iespējams rīt to tāpat nāksies darīt. Tā teikt-rīt šaut divus zaķus uzreiz. Bet atkal paliek sajūta,ka kaut kas nav padarīts, bet mierīnājums "rīt" īpaši nelīdz. Jau trešo dienu gaidu trīs e-pastus. Pagaidām bez dormeo matračiem, par mani neviens cits neatceras.Bet man nevajag matraci. Man ir jāpasēž bibliotēkā, jāatdod divas grāmatas, jāparaksta kaut kas sirdsmieram. Man nepieciešamo info visi slēpj kā sveci zem pūra. Cūkas. šodien besis par to. Saule arī nespīd, grīda vienā rītā paspējusi piegružoties it kā te pirms manas pamošanās armija būtu gājusi pāri. Rīt atkal piektdiena. Tas nav labi. Laiks skrien pārāk ātri. 8. Marts 2011:
Es varu iebraukt otra ķermenī un paskatīties otra acīm, varu nostāties pa vidu un saprast pārpratumu, bet nevaru atlīst atpakaļ savā ādā, lai neskaidrības novērstu. Atliek tikai kost pirkstos. :
No rīta pamodina zvans ar sveicienu bābu dienā. Ok, ir jau forši, bet to varēja darīt 10 min vēlāk-t.i. 5 min pēc tam, kad zvana mans modinātājs. Nu nav jau slikti, ka tā atceras, ka esi vecene un vēl tā ņem un sveic, bet droši šajā dienā var sveikt vēl daudzus, t.i. arī tos, kuriem tīri dekoratīvi starp kājām kaut kas karājas. Sen jau esmu teikusi,ka cilvēce lēnām pāriet bezdzimuma paaudzē. Visi vienādi, vienādiem pienākumiem, uzdevumiem un misiju šai dzīvē. Ok, varbūt tomēr to 8 martu vajag saglabāt, lai mazmazmaz...mazmazbērniem ir liecība par tādu dzimumu atšķirību tālā senatnē 3. Marts 2011:
Tikko pārskrēju pa diagonāli pāri visam,ko pēdējā laikā esmu te sakakājusi. Cerams neizklausās vairs tik depresīvi,ko man dažkārt nācās saklausīties, bet kā jau reiz esmu teikusi-gribas jau tomēr vairāk to žulti izgāzt ne prieku vairot šai zemītē. Bet ne par to mani secinājumi. Katrā otrajā ierakstā pieminu savu dvēseles māsu, it kā ne ar vienu citu kopā nedzīvotu. Nosacīti tā jau arī ir :
Pagājušo piektdien druškai saku-ak dievs, tikko taču bija pagājušā piektdiena, tad jau pirmdiena un atkal nedēļa cauri. Pirmdien teicu-ak dievs, rīt atkal pirmdiena. Neesmu oriģināla-šodien šausminos, ka rīt atkal piektdiena. Kur paliek nedēļas vidus? Viss laiks paiet lēcienos, kur atceros tikai sakām-atkal piektdiena, atkal piektdiena, piektdiena, piektdiena... Viena lieta gan paliek nemainīga-tie baltie peļu mēsli aiz loga. Laiks skrien, bet skats aiz loga nemainās vispār. Depresīvi. Rīts, pamošanās pirms modinātāja, kaut kāds gājiens, mājas, saruna ar draudzeni, gulēt. Rīts, gulta jau tukša, kaut kas pa vidu un atkal-vakara pīppauze, klačiņa ar drušku un gulēt...atkal un atkal. Tā pat nav rutīna, šis laika lidojums nav pat manāms, kur nu vēl apnicīgs. Ja nebūtu katru dienu acu priekšā totāls frīks, kurš regulāri pastrādā ko grandiozi jocīgi, dzīvot vispār būtu garlaicīgi. Ak jā, atceros pa vidam tikai,ka regulāri esmu nikna kā fūrija par kaut ko 2. Marts 2011: viedais sapnis Pagājušo nakti sapņotie sapņi it kā piepildoties. jauki :)) Sapņoju,ka esmu nenosakāma vecuma, vai tik nebija tie paši 18, bankomāts nez kādā sakarā man iedod 1,60ls, sakot,ka vairāk nav, tuvojas Ziemassvētki un man kāds saka, ka svētku nebūs, dāvanas ar ne. Esmu iztērējusi pa gadu pārāk daudz, ka tagad no manis svētkos gaida ko vērienīgāku. A man plaukstā 1,60 ls un štukoju,kā to summu palielināt ar 1000, ko esmu parādā :))) 1. Marts 2011:
Ir divi iemesli,kas šo rītu padarīja patīkamu. Pamodos pirms modinātāja un vakar vārītā zupa ir vēl garšīgāka. Maz gan vajag.. 26. Februāris 2011: par cilvēkiem, kuri kretinē vot šito es gan nesaprotu. Es parasti uzraujos uz visādiem kropļiem galvā sistiem cilvēkiem, dažiem, kuri ir vienkārši neciešami līdz ko paver pāksti vaļā vai citreiz apsēžas blakus. Šoreiz es runāju par situāciju,kad kāds riebjas un dziļi besī ar to,ka viņš vnk bradā to pašu zemīti, kuru es. Nemitīgi cenšos apslāpēt šo nepamatoto nepatiku-ne man kas dalāms, smukāks ne tik, bet vienalga-besī tā līdz kaulam un iekšas vārās ikreiz,kad parādās pie apvāršņa vai nedod dies' dzirdu to balsi. Nositiet mani vai arī es pati reiz izdarīšu noziegumu 19. Februāris 2011:
Kad paliek siltāks, pavasara sajūta pazūd. Ok, Pilnmēness pie vainas, tā gribētos domāt, kas liecina par pozitīvisma paliekām. Kaut kā gribas visam un visiem iekliegt sejā skaļu-HA! Normāla situācija, kad kaut kādas negācijas tiek gāztas uz otru un tai vietā, lai vienkārši nolaistu austiņas, labāk ņemt un savu kaku gāzt atpakaļ. Lai saņem un ierij. Bet patiesībā nāk tikai smiekli. Bet tirgus bābu principus toč man nekad nesaprast. Kur prikols gārkt pa visu pagastu, tā teikt, lai visi dzird, lai visi redz? Cik es gudra, cik man slikti? Kāds ir pamatojums publiskai netīrās veļas mazgāšanai? Cerībā, ka kaut kur atradīsies saprotoša dvēsele? Vienīgais, ko apkārtējie dzird ir bābas stulbums. Jau pierādīts. No tādām pa gabalu. šai brīdī ieslēdzies spīts-ne attaisnoties, bet tieši pretēji-lai neviens nejustos slikti un nebūtu jāņem savi vārdi atpakaļ, tie vārdi ir vnk jārealizē. Oj, cik tad labi visi jutīsies sakot-man tak bija taisnība :))) Visādā ziņā līdzvērtība nav un nebūs. Neviens negrib būt līdzvērtīgs tirgus sievām, kas savus kartupeļus tirgo jau septiņos rītā bez brīvdienām, raujas melniem nagiem un tālāk par tirgu nav tikusi. gadu vienu, divus,,, trīsdesmit. Vienīgā žaize, ka viņas sava stāža dēļ iedomājas, ka zem ķiteļa sargā patiesības grālu. Par visu pasaules kārtību un to kā būt. Komēdija vienā vārdā. Bet ja tā pa nopietnam, tad kārtējo reizi ir jāpārdomā, kādus purnus sev tuvumā skatīt, lai beigās tam pa vidu nekalpotu par nelaimīgo kartupeļu pircēju, kuram tiek uzgāztas visas pasaules problēma, personīgo ambīciju apmierināšanas nespēja un klientu trūkums, neskatoties uz gadu desmitiem ilgo stāvēšanu tirgus placī, strādājot līdz ar saules pirmajiem stariem un tās rietam. Ko tai vietā darītu jebkurš tupeņu kārotājs? aizietu pie citas-ne viņa viena tur visu tirgu. Bet man patīk doma būt vienkārši spogulim tieši preteklību ziņā. Labo jau tāpat neviens neievēro. Labais, lai paliek man pašai :)) |
|