Negāciju Miskaste

18:36: referāts par neizprastu idiotismu
Ir visādi Jeiropas projekti un viena tāda projekta ietvaros, lai rādītāji mirdzētu un laistītos, jāiestaisa 3 praktikanti jeb mūsu asistenti. Ar to mēs saprotam nevis mapīšu krāmēšanu, bet reālu atbalstu darbiniekiem ne visai sarežģītu, bet laikietilpīgu darbu veikšanai. Turklāt jaunietim bez darba, ja mazliet ir labās attiecībās ar prātu, tā ir laba iespēja iemācīties šo to jaunu, tikt pie ieraksta CV, turklāt saņemot stipendiju, kāda varētu būt vidēja alga apkopējam.
Ņemot vērā kritērijus, katastrofāli trūka kandidātu. Ir divas džuses, kuras smuki mauc un uzdod 101 loģiskus jautājumus, turklāt vienu reizi. Pēc kritērijiem izdodas atlasīt arī trešo laimīgo veiksmes jaunieti, kurš nevilcinoties klausulē teica jā-vārdu pēc piedāvājuma iesaistīties šai pasācienā un pastrādāt padsmit sieviešu kolektīvā.
Bābas vecumā no 23-65 jau dienu iepriekš iesisināja par gailēna esamību šai bābu kantorī, bet varbūt tas nesīs jaunas vēsmas, atjauks sieviešķos fluīdus un vispār būs baigi forši....
Tātad Nauris. Nauris, kurš pāris mēnešu laikā ieguvis neskaitāmas iesaukas un apzīmējumus. Beidzis LU vēsturniekus, bez 5 min ar izcilību, savu diplomu prezentējis pat savā draugiem elvē profilā, sekmju izrakstu ieskaitot. Radība uz 1,80, kupli un rūpīgi uzaudzētām blondām ūsiņām, elpojot šīs zemes gaisu jau 24to gadu, šodien sastopams dažādās bītlenītēs no vidusskolas laikiem, kad bālais augumiņš vēl knapi bija sasniedzis metru un septiņdesmit cm.
Pirmā diena. Rīta kafija. Darba virtuve. Sēžam. Pēkšņi iezvanas viņa pret sienu metamā nokija, kas liek mazajam lēkt augšpēdus, pieliekties, satvert klausuli it kā tikko būtu savienots ar tālsarunu padsmit gadus iepriekš. Saruna īsa un lakoniska. „jā? Viss kārtībā. Tagad esmu jau darbiņā”.
Kafija padzerta, kolektīvs ķeras pie virpas, mazajam gan visupirms jāiepazīstas ar normatīviem aktiem, likumiem un tikumiem pirms reāli runājam par ģēlu. Nosēdināts tiek mācību telpā, info uztverot no projektora raidītā attēla uz sienas. Viss iebakstīts ar pirkstu, parādīts, kur kas atrodas, kur lasīt info, kā piekļūt slepenajām zinībām mūsu iekšējā serverī. Tad ir pusdienu pauze un rīkojums izlasīt vēl tur tādu un šitādu tekstiņu. Turpat, kur pirmīt. Paiet pusstunda un sāk rasties interese, kā tad mazajam tur vienam klājas. Atverot mācību telpu aina sekojoši-uz sienas zila bilde, priekšā melns portatīvais un mazais nosvērti spiež podziņas klaviatūrā. Uz jautājumu wtf? (uzdots delikāti un pieklājīgi) ir atbilde, ka viņš īsti neatceras, kā tai serverī ieiet. Khm.... varbūt sāksim ar datora ieslēgšanu?


Nē, nu Naurītis ir lādzīga būtne, bet ar to tehniku šim galīgi neiet. Kad maita kompis uzkaras, sāka klusā histērija, tas pats par to pašu nolādēto informāciju iekšējā serverī, jo kā tur apieties, informātikas stundās nekad neviens nav mācījis. Un vispār mēs necilvēki, ka prasa tagad apgūt veselu zinātni, strādājot ar programmu, kuru apguvusi pat pensionētā kolēģe. Kopētājs ar tāds elles aparāts, jo arī tas taču nekad nav bijis jāizmanto!!! (lasīt mazliet paaugstinātā, bet aizvainotā tonī)
Lab, sūds ar visu to elektroniku. Arī papīru mums pietiek un vispār vajadzētu ķerties pie reālas darbības un parādītu kaut kādu lietderību. Stulbas sakritības pēc tur tomēr jāapgūst mūsu klientu uzskaites sistēma, kas pēc idejas ir kā draugiem elvē profils bez bildēm un interesantāka satura. Vēl stulbākas sakritības pēc tas jāparāda man. Atceros ātri to dienu, kad pati apguvu šo uzparikti, bērniņiem par zvēriņiem valodā pastāstu, kas ir katra podziņa, atveru un parādu, kur kas atrodas. Stāstu, reizi trešo, ar peles kursoru rādot piemērus. Tad saprotu, ka mazais nevis cītīgi skatās ekrānā, bet lupī man virsū, pāksti pavēris. „Tu uz mani neskaties, bet ekrānā!” es saucu un turpinu stāstīto, jo mazais zibenīgi galvu pavērš pret monitoru, bet skaidrs ir tas, ka īsti viņam nav skaidrs, ko viņš tur redz. Pēc reizes desmitās, stāstot aizvien vienkāršāk un elementārāk arī man tas apnīk un lieku šim pierakstīt un uztaisīt savus pierakstus, kā to esam darījušas visas savās pirmajās darba dienās. Mazais paņem lapeli un uzticīgi kā suns sēž, gaidot pavēli sākt rakstīt. Tā punkts pa punktam, soli pa solim. Apjuku. Nav punkts pa punktam, ir informācija, kura vienkārši jāuztver un sev būtiskais jāpiefiksē. Viss. ZB. Eju uzpīpēt.


Sapratne tomēr ir mūsu stiprā puse, tāpēc sēdinām mazo darbiniekam aiz muguras, lai klusiņām vēro, mācās, klausās situācijas un iespējamos risinājumus. Naurītis ar to saprata pārkāršanos pāri darbinieka mugurai, ekrānā veroties ar 15 cm attālumā, pašam darbiniekam liekot saliekties trijos līkumos. Lūgumu paņemt krēslu un apsēsties smuki aizmugurē saprot pēc trešās reizes, intonāciju mainot uz kinologa līmenim suņu dresūras laikā.

Naurim īsti saprašanas nav, kas priekšā notiek, toties ir vēlme diskutēt ar klientu un skaļi komentēt notiekošo. „Pēc tam, Nauri” izskan klusiņām darbinieka lūgums, kurš netiek ņemts vērā, kamēr neatkārto tieši tāpat kā ar pavēli nostutēt savu kaulaino pēcpusi un krēsla, kurš tāpat tiek piestumts maksimāli tuvu, cenšoties apsēsties blakus, augumus cieši sakļaujot kopā. Tā teikt kopā siltāk un drošāk laikam.

Kad daži klienti apskatīti un nav skaidrs, vai tur ir kaut kas skaidrs, Nauri iesēdina darbinieka beņķī, kurā viņš burtiski izkūst labsajūtā. Ņemot vērā, ka smīns par galda otrpus notiekošo parādās pat visīgnākā klienta sejā un darbinieks sasarcis aiz kauna kā biete, atceļam arī šo apmācības metodi.
Nē, palīdzēt apkalpot klientus viņš vēl nevar.

Tehniskās ierīces ir bieds, cilvēkiem rādīt nevar. Bet mēs vēl nepadodamies. Lai kārto papīrus uz arhīvu, resp. noņem no papīru čupiņas nost saspraudīti un saskavo. Darbs nav grūts, bet atbildīgs. Izsniegts tiek nepieciešamais darba inventārs visparastākā skavotāja izskatā un galds.
Naurītim nu bija nodarbošanās uz divām dienām. Lielas lietas, darbam ne gala, ne malas. Ne tāpēc, ka jāskavo daudz, bet tāpēc, ka skavotājs ieņem goda vietu blakus kopētājam-kā nevēlama ierīce Naurīša rokās. Finālā katra bija iedevusi visādas formas un krāsas skavotājus, cerībā, ka vismaz ar vienu no tiem viņš pratīs apieties, bet nu grūti.. grūti mums gāja.... Kā viņš pats skaidro, tad skolā to nekad neviens nav licis darīt. Pēc divām spraigām dienām cīņā ar skavotāju, kurš spītīgi atteicās skavot tikai Naura rokās, bija jādomā puisim cita nodarbe.

Vajag mums darbā mazas lapelītes jeb vienkārši A4 lapu sagrieztu četrās vienādās daļās, lai būtu čupiņa ar taisnstūrainām lapelītēm. Pat piemērs parādīts. Dodam atkal darba instrumentus, krāsainās lapas un šķēres. Slapju muguru Nauris nodarbojas ar rokdarbiem un pa gabalu redzama jau prāva čupa sagriezta. Mazais savā karstasinībā būs pārcenties un sagriezis visam gadam uz priekšu. Ejot pieņemt padarīto darbiņu nākas secināt, ka tur ir gan rombiņi, gan trapecītes, gan visādas citādas formiņas, daļēji nolocītām un noplēstām maliņām, tikai ne vienkārši un garlaicīgi taisnstūri ar 90 grādiem katrā stūrī. Īsti nav skaidrs, ko viņš ar to ir gribējis pateikt, bet uzklausot pāris vārdus par akurātu darbu, šo smago atbildību no Naurīša pleciem noņemam. Nav viņš nekāds lapiņu griezējs.

Materiālus mapē arī ir visai problemātiski salikt, lai lapas nekārtos ārā. Zīmogu dot arī nevar, lai netiktu apķēpāts galds un lai pēc tam nebūtu jāpārbauda, vai zīmogs nav uzspiests kājām gaisā vai jebkur citur tikai ne tur, kur rakstīts ZV.

Tā nu viņš vada savas dienas, īsti nerodot sev vietu. Pamazām jau neviens pat necenšas viņu nekur iesaistīt.

Tuvojas ikmēneša sapulce. Vadītāja mums tāda šerpa dāma un točna zinām, ka dabūsim tagad pa mici par dažiem neizpildītiem rādītājiem. Sapulce nopietna, tēmas nopietnas. Klausāmies un pierakstām līdz vadības dzelzs sejā lēnām parādās smīns. Kaut kas nesaprotams. Pēc galvas mājiena kolektīva skatiens tiek pavērts pret Naurīti, kurš nosēdies teicamnieku pirmajā rindā un galviņu nokāris snauž, nereaģējot ne uz tālākiem un tuvākiem krekšķiem un trokšņiem.

Pēc sapulces pateicu pāris vārdus par kafiju un mazliet vairāk cieņas pret vadību.

Nē, Naurim gulēt patīk. Viņš izmanto katru mīļu brīdi, lai, klientu netraucēts krāktu, savā asistenta vietā, tādā veidā graujot vairāk vai mazāk, bet tomēr nopietnas iestādes tēlu.

Grūti arī ir atbildēt Naurītim uz jautājumu, kāpēc pārējās praktikantes smuki un čakli strādā no rīta līdz vakaram, nesūdzoties par garlaicību un kāpēc viņam neviens neko neuztic.

Taču pusdienas laiks ir svēta lieta un zaļās tējas pauze no plkst 15:00-16:00 glīti turot tasīti rokās un apcerot draugiem elvē lirikas sadaļas satura papildināšanas iespējas, kur savu artavu viņš cenšas ieguldīt ik pārdienu, apcerot nelaimīgu mīlestību un pasaules cietsirdību.

Visādi citādi praktiskās nozīmes šim tēlam nav. Aplaista reizi dienā puķes, nešķirojot, kurš īsts, kurš plastmasas zieds, radot mulsumu klientiem, kad telpā ienāk dīvainas gaitas čalītis ar mazu, dzeltenu lejkannīti, apčubinot visu, kas atgādina augu.

Tāpat Naurītis ir visai nadzīgs uz atprasīšanos. Nepietiek, ka tā jau šim maksā stipendiju par neko, vadības prombūtne tiek izmantota, lai uzprasītos uz pusotru stundas īsāku „darbadienu” kā argumentu minot kaut kādu tur meksikānu seriālu, kuru nu dikti griboties redzēt.

Kādu laiku domājām, ka tur ir kāda nopietnāka problēma, bet ievācot info caur visiem pieejamiem kanāliem, medicīnas darbinieks savu verdiktu teicis nav. Atliek vien noplātīt rokas, sagaidot 25% kavējumu uz slimības lapu pamata, lai šo jauno censoni atsvabinātu no grūtajiem pienākumiem, kas par laimi arī notika un uzzinot par atbrīvošanu, pat nepacentās pēdējo dienu atsēdēt līdz beigām. Esot gan teicis, ka šī prakse viņam esot patikusi.